6. augustā twitter.com diskusijā par augstāko valsts amatpersonu atalgojumu, kāds diskusijas dalībnieks izteica viedokli, ka politika esot hobijs un kā tāds politiķim jāapmaksā no savas kabatas, un normālā valstī politiskām amatpersonām alga neesot jāmaksā. Viens no riskiem šādai pieejai aprakstīts šai atbildē:

@Reinisceplis @GuntisBojars Ja elektorāts valsts pārvaldi pasludina par hobiju, tad arī saņem amatieru atpūtas līmeņa servisu. Viss loģiski. — Kārlis Apkalns (@apkalnsLV) August 6, 2013

Es pastāstīšu stāstu par citu, vismaz tik pat nozīmīgu risku.

Senajā Romā vēlētajām amatpersonām algu nemaksāja, un amatpersonai visi ar amata pienākumu pildīšanu saistītie izdevumi bija jāsedz no savas kabatas. Piemēram, valsts aizsardzības budžetu sedz ministrs no saviem personīgajiem līdzekļiem. Tādēļ kandidēt ļāva vienīgi pilsoņiem ar atbilstošu materiālo stāvokli.

Romai izplešoties ārpus Apenīnu pussalas, valstī ieplūda liels daudzums lētas labības, kas tika ievākta nodokļu veidā iekarotajās provincēs. Tā dēļ Romas sīkzemnieki izputēja, pārdeva savas zemes lielsaimniekiem un pārcēlās uz pilsētām. Bet tur darbu atrast nevarēja, jo visus darbus darīja vergi. Ja arī kādu darbu dabūt varēja, tad jāstrādā būtu verga (priekšstrādnieka, darbu vadītāja) pakļautībā, ko Romas pilsonim neļāva pašcieņa. Rezultātā pilsētās veidojās plašs trūcīgu pilsoņu slānis, kam nebija ne darba un iztikas līdzekļu, ne tiesību kandidēt vēlēšanās, bet bija tiesības piedalīties Tautas sapulcēs un balsot, kā arī daudz laika, ko tam veltīt.

To izmantoja bagātie pilsoņi – patrīcieši, tirgotāji un lielsaimniecību īpašnieki -, būtībā uzpērkot trūcīgos pilsoņus – izveidojās patrona-klienta attiecības, kurās patrons – bagātais pilsonis – nodrošināja uzturlīdzekļus klientam – trūcīgajam pilsonim – un klients par to Tautas sapulcēs balsoja tā, kā vēlējās patrons. Šo procesu rezultātā Romā izveidojās oligarhija – sistēma, kurā politiskā vara piederēja bagātajiem pilsoņiem, kas valdīja savās interesēs.

Mūsdienu Latvijā nepastāv verdzība, kā arī neesam strauji ekspansīva impērija, tomēr šāda pieeja – ka politiskas amatpersonas savu darbu finansē no personīgiem līdzekļiem -, līdzīgi kā senajā Romā, var novest pie oligarhijas, jo politiskā darbība jebkurā gadījumā prasa laika un finanšu resursu ieguldījumus. Un lai saprastu sekas šādam pavērsienam, atliek atcerēties Aināra Šlesera stāstu – privātajā biznesā bagātību nopelnījis miljonārs ienāca politikā, apgalvojot, ka iepriekš nopelnītā bagātība nodrošināšot nesavtīgu darbu valsts labā, kam vēlētāji noticēja, bet vēlētāju uzticēto politisko varu Šlesers un viņa domubiedri diez gan bezkaunīgi izmantoja savu interešu īstenošanai. Un kur tas mūs noveda?

Gan tādēļ, lai nodrošinātu kvalitatīvu valsts pārvaldi – tai skaitā politisko -, gan lai saglabātu demokrātiju, iespēju ieņemt politiskus amatus nodrošinot ikvienam pilsonim neatkarīgi no viņa materiālā stāvokļa, par politiskiem amatiem ir jāmaksā adekvāta alga. Politika nav hobijs, bet gan sarežģīts un ļoti atbildīgs darbs, kas būtiski ietekmē visu valsti un ikvienu iedzīvotāju, tādēļ tas jāveic profesionāli.