Zvaigzne ABC 3. izdevuma vāks Džordža Orvela romānam 1984

Džordža Orvela (1903.-1950.), iespējams, visbiežāk citētais romāns “1984” ir distopijas žanra klasika. Sekojot Patiesības ministrijas ierēdņa Vinstona Smita stāstam, autors nesaudzīgi atsedz un izgaismo mehānismus, ar kādiem totalitārs režīms saglabā varu un iznīcina indivīda brīvību, iemācot sabiedrībai atteikties no patiesības un patstāvības domās un jūtās. Tieši tas padara šo stāstu mūžam aktuālu.

Vinstons Smits dzīvo pasaulē, kurā individuāla brīvība nav iespējama. Partija, ar tās simbolisko līderi Lielo Brāli, pilnībā kontrolē Okeānijas pavalstnieku dzīvi; tas tiek panākts galvenokārt kontrolējot informāciju. Vēsture tiek nemitīgi viltota atbilstoši Partijas vajadzībām un Vinstons, strādādams Patiesības ministrijas Arhīva departamentā, to praktiski īsteno. Taču oficiāli nekādi pārgrozījumi nekad nav veikti, un visi pierādījumi par to, kā arī ka jebkad būtu dots uzdevums kaut ko grozīt, tiek iznīcināti.

Pilsoņa pienākums ir domāt tieši tā, kā Partija saka, ka ir pareizi, pat ja vēl pirms mirkļa “pareizi” bija tieši pretējs tam, kas tagad ir “pareizi”. Piemēram, Okeānija pastāvīgi karo ar vienu no pārējām divām pasauli pārvaldošajām valstīm—Eirāziju vai Austrumāziju—un ir sabiedrotā ar otru. Šīs lomas mainās, bet oficiāli nemainās nekad un ienaidnieks vienmēr bijis viens un tas pats, tāpat arī sabiedrotais, un pagātne tiek pielāgota pašreizējai oficiālajai propagandai. Tādējādi cilvēki tiek piespiesti atteikties spriest patstāvīgi.

Lai savilktu kontroles grožus arvien ciešāk, Partija ievieš jaunrunu kā oficiālo valodu, galvenokārt pakāpeniski izskaužot vārdus vai to Partijas ideoloģijai neatbilstošās nozīmes un vienkāršojot vārdu krājumu. Šā pasākuma mērķis ir nodrošināt, lai domu noziegumi kļūtu neiespējami to pastrādāšanai nepieciešamo vārdu neesamības dēļ. Vai valodas nonivelēšana un vārdu nozīmju grozīšana nešķiet pazīstama?

Arī jūtas un emocijas tiek stingri regulētas. Atļauta ir tikai nesavtīga, dievinoša mīlestība pret Lielo Brāli (kura milzu izmēra plakāti ir visur un rada iespaidu, ka Lielā Brāļa skatiens visu laiku seko un modri novēro) un Partijas uzkurināts un virzīts naids. Laulība paredzēta tikai bērnu radīšanai. Laulības pārkāpšana ir noziegums, taču seksa pakalpojumu izmantošana tiek tolerēta, vismaz kamēr nav rasts veids, kā likvidēt dzimumdziņu.

Džordžs Orvels. (c) Goodreads

Jebkura dumpība tiek nežēlīgi sagrauta. Domu policija agrāk vai vēlāk arestē ikvienu pārkāpēju un aizved uz Mīlestības ministriju, kuras pagrabos tas tiek “pāraudzināts”. Ziņas par ar nāvi sodīto pārkāpēju kādreizējo eksistenci tiek pilnībā dzēstas no visiem publiskajiem reģistriem, un visi izliekas neatceramies, ka šāds cilvēks ir jebkad dzīvojis. Vinstons to zina, kā ikviens pilsonis, lai arī neviens nekad par to atklāti nerunā. Bet tik un tā viņš sadumpojas.

Izlasot romānu līdz beigām, top skaidrs, ka jau pašā sākumā tiek pateikts un pēc tam regulāri atgādināts, ar ko tas beigsies. Tomēr saglabājas cerība, ka varbūt kāds pavērsiens novedīs pie citāda, pozitīva atrisinājuma.

Jau pirmā nodaļa, kas apraksta Vinstona ikdienas darbu, rada asociācijas ar realitāti Padomju Savienībā, kur statistikas falsifikācija, lai uz papīra pārsniegtu reāli neizpildāmos piecgades plānus, bija plaši izplatīta. Arī mums kaimiņos valdošie autoritārie režīmi joprojām turpina melot un sagrozīt vēsturi, lai arī metodes kopš šī romāna izdošanas ir mainījušās. Un Amerikas Savienotajās Valstīs Donalds Tramps un pārējie viņa režīma pārstāvji melo acīs skatīdamies un noliedz patiesību, kas ir fiksēta videoierakstos.

Lai gan autors ir izvēlējies šai stāstā Partijas ideoloģiju—angsocu—balstīt uz sociālismu, un arī Lielā Brāļa vizuālais apraksts ļoti atgādina biedru Staļinu, vienlaikus viņš arī saka, ka ideoloģiskajiem karogiem patiesībā nav nekāda nozīme. Partijas ideoloģija nav detalizēti analizēta, un vienīgā iezīme, kas ir skaidri iezīmēta un ir tai kopīga ar sociālismu, ir kolektīvisms. Stāsts ir par totalitāru režīmu, kura mērķis ir vara. Tās saglabāšanai un palielināšanai režīms pieliek tik daudz pūļu, ka to var izskaidrot tikai ar apsēstību.

Grāmata ir smaga, un bija emocionāli grūti to lasīt, lai arī uzrakstīta un iztulkota labi. Autora valoda ir sausa un vienkārša, tādējādi koši ilustrējot stāsta personāžu notrulināto domāšanu. Tomēr tā atgādina novērtēt brīvību un demokrātiju, kādā dzīvojam, un ka par to ir jācīnās katru dienu. Pārfrāzējot Vinstona dumpinieciskajā dienasgrāmatā rakstīto, brīvība domāt un teikt patiesību ir nenovērtējama, taču trausla. Autoritārisma tendences ir mūždien dzīvas un klātesošas arī mūsu sabiedrībā. Jautājums ir, vai mēs ļausim tām uzvarēt, piekāpjoties par valodu, objektīvu patiesību, tiesībām domāt un paust viedokli patstāvīgi?