Trešdien, 22. augustā, piedalījos “Sastrēgumstundas” jaunās sezonas pirmajā raidījumā, kura tēma bija tiesībsarga Jura Jansona aktualizētā problēma, ka pamata un vidējā izglītība faktiski nav bez maksas, kā tam jābūt saskaņā ar Satversmi, Izglītības likumu un Latvijas ratificētajām starptautiskajām konvencijām.

Diemžēl, lielāko raidījuma daļu tika meklēts vainīgais, kas pirmkārt, kā norādīja gan LU Debašu kluba pārstāve Ieva Skrebele, gan viens no raidījuma īpašajiem viesiem Valmieras Valsts ģimnāzijas direktors Jānis Zemļickis, nekādi nepalīdz problēmu risināt, un otrkārt, tika nepamatoti vainoti skolu direktori, jo izglītības apguvei nepieciešamo mācību līdzekļu nodrošināšana ir Izglītības un zinātnes ministrijas kompetence.

Kur ir problēma?

Vispirms problēma ir pareizi jādefinē, un tā nav skolu faktiskā prakse pirms katra jauna mācību gada izsniegt vecākiem sarakstu ar iegādājamiem mācību līdzekļiem. Tas ir tikai simptoms.

Problēma ir tāda, ka Satversmes 112. pants un Izglītības likums nosaka, ka pamata un vidējā izglītība ir bez maksas un visi tās apguvei nepieciešamie mācību līdzekļi jānodrošina valstij, kas šai gadījumā, saskaņā ar Izglītības likumu un tam pakārtotajiem Ministru kabineta noteikumiem, ir Izglītības un zinātnes ministrija un pašvaldība, kas ir katras konkrētās izglītības iestādes dibinātājs. Tās šo funkciju realizē, skolai piešķirot noteiktu finanšu līdzekļu apjomu (atkarībā no skolēnu skaita) mācību līdzekļu iegādei. Taču šis finansējums nav pietiekams, bet skolai ir pieejams tikai šis finansējums, kas noved pie tā, ka skolai nav iespēju tiesiski nodrošināt mācību procesu. Šai situācijā vainot skolas, tās sodīt un sūdzēt tiesā ir nekorekti!

Pirmkārt, kā jau minēju, skolu direktori var rīkoties tikai ar tādu līdzekļu apjomu, kādu tiem valsts (IZM un pašvaldība) ir piešķīrusi, turklāt tikai tiem mērķiem, kam šie līdzekļi ir piešķirti. Taču tie netiek piešķirti pietiekamā apjomā.

Otrkārt, mērķis, prasot vecākiem līdzfinansēt mācību līdzekļus, ir nodrošināt izglītības apguvi. Es uzskatu, ka šis mērķis attaisno prettiesisku rīcību, it sevišķi apstākļos, kad nav iespēju to nodrošināt tiesiskā ceļā.

Turklāt piekrītu Izglītības un zinātnes ministram Robertam Ķīlim, kas vēršanos tiesā, kaut arī ir plašs klāsts ar citām iespējām, kā problēmu risināt, nodēvēja par “tiesisko huligānismu”.

Kā risināt šo problēmu?

Šai problēmai ir vairāki risinājumi, daļa no tiem tika nosaukti arī šai raidījumā.

LU Debašu kluba pārstāve Ieva Skrebele piedāvāja divus risinājumus.

Pirmais – nemainīt mācību grāmatas tik bieži, kā tas šobrīd tiek darīts. Tam es piekrītu, jo šobrīd jau šī biežā grāmatu mainīšana sāk radīt aizdomas, ka tas tiek darīts nevis skolēnu, bet gan grāmatu izdevēju interesēs.

Te svarīgs vēl viens aspekts – pēc neatkarības atjaunošanas bija nepieciešams mainīt izglītības saturu un metodes, iepazīt un mēģināt adaptēt citu demokrātisko valstu praksi, eksperimentēt. Tādēļ arī mums lielākā daļa mācību līdzekļu ir eksperimentāli. Taču tagad ir laiks tam “pavilkt strīpu”, apkopot šo eksperimentu pieredzi, izvērtēt un izvēlēties vienu – labāko, atbilstošāko utt. – mācību līdzekļu komplektu, ko turpmāk lietot skolās.

Otrs Ievas Skrebeles ieteiktais risinājums – atteikties no darba burtnīcām, tā vietā uzdevumus drukāt grāmatās un atbildes rakstīt parastās burtnīcās. Tam es piekrītu tikai daļēji.

Pirmkārt, tas nozīmētu veidot atkal jaunas grāmatas, kas, kā jau minēju, nav nepieciešams.

Otrkārt, darba burtnīcas ir dažādas, un tās, kurās zem uzdevuma ir vieta, kur skolēnam rakstīt atbildi, kā Ieva Skrebele aprakstīja, ir labākās. Pilnīgi piekrītu, ka tādas darba burtnīcas, kur uzdevumos ir jāizvēlas pareizais no dotajiem atbilžu variantiem un ir maz uzdevumu, kur skolēnam pašam kaut kas jādara, jāmācās formulēt savas domas, argumentus, ir pilnīgi nevajadzīgas, pat kaitīgas.

Toties var ļoti vienkārši atbrīvot vecākus no šo darba burtnīcu pirkšanas, nopērkot to skolas bibliotēkai un skolotājam pirms katras stundas nokopējot nepieciešamās lapas nepieciešamajā daudzumā. Tā tas tika darīts skolā, kur es strādāju par bibliotekāru.

Izglītības ministrs Roberts Ķīlis piedāvāja trīs risinājumus, no kuriem viens ir realizējams līdz gada beigām, pārējie divi ir ilgtermiņa risinājumi.

Pirmais – definēt precīzu valsts apmaksāto mācību līdzekļu sarakstu.

Otrais – mācību līdzekļu digitalizācija, kur darbs jau sācies, Valsts izglītības attīstības aģentūrai izsludinot konkursu par digitālu mācību līdzekļu izstrādi.

Trešais – no 2014. gada 1. septembra ieviest jaunu izglītības apmaksas modeli – vaučeru sistēmu, kurā būtu viens maksājums, apvienojot visus pašreizējos izglītības apmaksas veidus, kas sekotu katram skolēnam līdz konkrētajai izglītības iestādei, un tas nosegtu pilnībā visas izmaksas.

Valmieras Valsts ģimnāzijas direktors Jānis Zemļickis piedāvāja samazināt izmaksas, veidojot skolu tīklu, kur sākumskola būtu katrā apdzīvotā vietā, pamatskola jau retāk, bet pēc iespējas tuvāk skolēna dzīvesvietai, taču vidusskolas būtu tikai lielās, plašākai teritorijai un lielākam skolēnu skaitam. Šāda doma, ja vien tiek labi realizēta, man šķiet pieņemama.

Risinājums, ko minēja Jaunpils novada domes priekšsēdētāja Ligita Gintere, ir bibliotēkas. Es tam pilnībā piekrītu, jo uzskatu, ka skolēnu vecāki pārāk reti izmanto skolu bibliotēkas un bibliotēkas vispār. Ja arī skola dod sarakstu ar nepieciešamajiem mācību līdzekļiem, tad ar to jādodas, pirmkārt, uz skolas bibliotēku, pēc tās nākamā pietura ir pašvaldības bibliotēka, kas ir ikvienā pašvaldībā (viena no labajām lietām, ko mums devuši “treknie gadi”). Lielākās pilsētās, īpaši tajās, kurās atrodas augstskolas, ir pat vairākas bibliotēkas, un visvairāk to, protams, ir Rīgā. Tikai tad, ja pēc visu pieejamo bibliotēku apmeklējuma, sarakstā paliek kaut kas nenosvītrots, var iet uz grāmatnīcu. Turklāt, ja vecāku tik ļoti uztrauc izmaksas, – arī grāmatnīcas ir daudz un dažādas, un labi meklējot var atrast pietiekami lēti.

Raidījumā arī tika pieminēta, taču pazuda (5-10 sekundes starp vairāk kā 60 minūtēm), ļoti svarīga lieta – vecākiem ir jāpiedalās izglītības procesā! Tas nozīmē daudz maz regulāri piedalīties vecāku sapulcēs, līdzdarboties skolas padomē vai pašpārvaldē. Tas dod iespējas ietekmēt arī mācību līdzekļu izvēli, piemēram, prasot skolotājam pamatot, kāpēc grāmata, ko viņš prasa nopirkt, ir labāka par to, no kuras iepriekšējā gadā mācījās vecākais bērns? Tā ir iespēja diskutēt par alternatīvām, un ietekmēt pat skolas saimnieciskos lēmumus.

Turklāt piedalīties bērna izglītības procesā ir vecākam likuma uzlikts pienākums. Diemžēl, šeit spilgti iezīmējās viens no patērētājsabiedrības paradigmas aspektiem: “Mums ir tiesības, bet pienākumu nav. Pienākumi ir tikai tiem, kas mūs apkalpo.” Šī pozīcija arī paredz atbildību par bērnu izglītošanu un audzināšanu novelt pilnībā uz skolas pleciem, kas arī ir prettiesiski!

Secinājumi

Problēma ir tāda, ka valsts nenodrošina skolas ar nepieciešamajiem mācību līdzekļiem, par ko arī vajadzēja būt šim raidījumam, taču tajā tikai daži no runātājiem piedāvāja risinājumus, lielākā daļa meklēja vainīgos, kas nekādi nepalīdz problēmu risināt, turklāt no šīs vainīgo meklēšanas kāres cieta tie, kas pie šīs problēmas ir vainīgi vismazāk – skolu direktori.

Piekrītu, ka prasot vecākiem pirkt vai kaut kādā formā līdzfinansēt mācību līdzekļus, viņi rīkojas prettiesiski, taču nepietiekamais valsts finansējums nav viņu vaina. Šo problēmu var risināt, vai nu piešķirot skolām pietiekamu finansējumu, vai samazinot izmaksas, bet ne sodot skolu direktorus.

Tiesībsarga aktivitātes, maijā vienojoties ar izglītības ministru par problēmas risināšanu, bet jūnijā (pēc mācību gada beigām) paziņojot, ka šī situācija ir prettiesiska, un augustā (pirms nākamā mācību gada sākuma) paziņojot, ka IZM neesot nedz vīzijas, nedz plāna, un ka prettiesiskā prakse nav izskausta un notiks tiesāšanās, ir groteskas.

Kā ministrs Ķīlis raidījumā norādīja, ka “šī situācija nav radusies vakar vai aizvakar”, šī problēma pastāv jau vairāk kā 20 gadus, turklāt ar to esam pārdzīvojuši arī daudz smagākus ekonomiskos apstākļus un tomēr pat ļoti labi izglītojušies. Ir vairāk nekā muļķīgi tagad gaidīt, ka pa vienu vasaras brīvlaiku tā būs atrisināta! Diemžēl tiesībsargs ar to rada par sevi iespaidu, ka ir no tiem, kas gaida, ka ievēlētā partija būs savus solījumus izpildījusi jau nākamajā dienā pēc vēlēšanām, kas savukārt rada šaubas par viņa spējām aizstāvēt pilsoņu tiesības.

No šī raidījuma es aizgāju ar pārliecību, ka ministrs Ķīlis saprot problēmu un viņam ir plāns, kā to atrisināt. Bet tā nebūs atrisināta līdz jaunā mācību gada sākumam un, iespējams, būs aktuāla vēl arī nākamajā mācību gadā, taču svarīgāk ir tas, ka tā tiek risināta.