Noras Robertsas (J.D. Robb) “Naked In Death”

Kad es sāku strādāt pie Šarlīnas Blanšetas sērijas, viena no kolēģiem manā kritikas grupā ieteica amerikāņu rakstnieces Noras Robertsas ar pseidonīmu J.D. Robb rakstīto detektīvromānu sēriju In Death kā labu piemēru detektīvstāsta un zinātniskās fantastikas apvienojumam.

Es sāku ar sērijas pirmo grāmatu, Naked In Death, publicētu 1995. gadā.

Stāsta darbība norit 2058. gadā, galvenā varone ir Ņujorkas policijas detektīve Īva Dalasa (Eve Dallas). Viņa izmeklē trīs licencētu prostitūtu slepkavības, pirmā no trim upurēm turklāt ir ietekmīga, konservatīva ASV senatora mazmeita. Izmeklēšanas laikā Īva iemīlas (tobrīd) galvenajā aizdomās turamajā par spīti noteikumiem un viņas pašas instinktiem.

Autore apraksta diezgan interesantu nākotnes ainu, kas būtiski atšķiras no pašreizējās reālās dzīves situācijas. Šīs pārmaiņas ir arī pamatotas ar loģiskiem argumentiem un pievieno stāstam labi pārdomātu sociālās kritikas slāni.

Viens no stāsta trūkumiem, kā dēļ es galu galā novērtēju to ar četrām no piecām zvaigznēm, ir nepietiekams būtisku detaļu apraksts.

Zinātniskā fantastika stāsta par nākotni un tehnoloģijām, kas pagaidām pastāv tikai konkrētā stāsta autora iztēlē. Šīs tehnoloģijas autoram ir jāapraksta pietiekami detalizēti, lai lasītājs var saprast, kā tās strādā, un iztēloties, kā tās izskatās. Ar stāstam svarīgākajām tehnoloģijām, ko galvenā varone lieto diezgan bieži–datoru un dienesta ieroci (par ko top skaidrs tikai tas, ka tas nav šaujamierocis)–, autore nav to paveikusi.

Otrs trūkums ir grāmatas lappusēs pārāk bieži sastopams netikums, ko angļu valodā dēvē par head-hopping: pēkšņa pārslēgšanās no viena varoņa perspektīvas uz cita varoņa perspektīvu vienas ainas ietvaros. Pietam autore to dara tieši tad, kad tas ir viskaitinošāk.

Vēl viena lieta, kas man traucēja izbaudīt stāstu, ir autores radītais priekšstats, ka stāstā aprakstītajā laikā policista darbs ir slikti apmaksāts. Iespējams tādēļ, ka tieši pirms šīs grāmatas es izlasīju Patrika O’Donela (Patrick J. O’Donnell) ceļvežu rakstniekiem sēriju Cops and Writers. Tajā autors piemin, kā viņa policista karjeras sākumā, 1990. gados, viņa mentors esot viņam teicis, ka ar policista algu bagāts kļūt nevar, bet var sakrāt labai ģimenes mājai piepilsētā. Tā tam ir jābūt, ņemot vērā, ka policists ik dienu burtiski riskē ar savu dzīvību, lai nodrošinātu sabiedrības un katra indivīda drošību un tiesību neaizskaramību pret ļaunprātību.

Tikmēr Īva izskatās tā, it kā nevarētu atļauties uzturēt normālu garderobi un salabot sabojātās iekārtas.

Šim var pievienot arī citas policijas darba detaļas, kas ir pārāk lielā pretrunā ar realitāti. Pat man, lai arī neesmu saistīts ar policijas darbu, protestā saceļas mati uz skausta.

Tuvojoties grāmatas beigām un redzot, ka izmeklēšanā nenotiek būtiska virzība uz priekšu, turklāt tā vēl iegriežas strupceļos, radās iespaids, ka atrisinājums būs neloģisks. Tomēr tas nāk pašās pēdējās lappusēs un izrādās loģisks un sasaista pavedienus, kas atklāti jau pašā sākumā. Turklāt tas ir ļoti tumšs.

Ja nav bail ieskatīties patiesi tumšās cilvēka dabas dzīlēs, ir vērts izlasīt šo grāmatu. Varbūt Tev tā iepatiksies pietiekami, lai turpinātu ar pārējām sērijas grāmatām.

Šis ieraksts tika publicēts Ziņas ar birkām , , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Pievieno savu viedokli: