Ik pa laikam sabiedrības uzmanības centrā nonāk ziedojumu vākšanas kampaņas, lai palīdzētu kādam ar retu slimību sasirgušajam izārstēties vai izglābt dzīvību. Nereti tās pavada arī sašutums par to, ka valstij nepietiekot naudas šo slimību ārstēšanai. Sak, ja nebūtu dažādu nelietderīgu tēriņu, cilvēka dzīvība nebūtu jāatstāj atkarībā no labdarības organizācijām un ziedotāju labvēlības.
Nav šaubu, ka nelietderīgi tēriņi ir jāizskauž, taču diez vai ar to jelkad pietiks, lai ārstētu visas slimības. Valsts veselības aprūpes budžeta resursi ir ierobežotu, tādēļ tie ir jāsadala tā, lai glābtu pēc iespējas vairāk dzīvību. 1. attēlā, kur apkopti ar slimībām saistītie nāves cēloņi Latvijā 2015. gadā, ļoti labi redzams, ka prioritātēm jābūt asinsrites sistēmas slimību, onkoloģisko slimību, gremošanas sistēmas un elpošanas sistēmas slimību ārstēšanai, jo tās atņem visvairāk dzīvību.
1. att. Ar slimībām saistītie nāves cēloņi Latvijā 2015. gadā, uz 100 000 iedzīvotāju. Pēc Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) datiem: https://www.spkc.gov.lv/lv/statistika-un-petijumi/datu-bazes/dps
Savukārt retās slimības, lai arī to ārstēšana mēdz būt sarežģīta un dārga, nereti prasot došanos uz ārvalstu klīnikām, kur ir retie kvalificētie speciālisti, skar daudz mazāk cilvēku.
Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs slimība tiek uzskatīta par reto slimību, ja tā skar ne vairāk kā 1 no 2000 cilvēkiem.
Nereti runa ir pat par daudz niecīgāku skaitu, kas Latvijā būtu mērāms 1 gadījumā 10-20 gados.
Kad, lemjot par valsts budžeta līdzekļu izmantošanu, svaru kausos vienā pusē ir 816 mirušo uz 100 000 cilvēku un otrā pusē mazāk kā 1 sasirgušais no 2 000 cilvēku, lēmumam ir jādod pēc iespējas lielāks racionāli izsverams labums pēc iespējas lielākai sabiedrības daļai.
Protams, ikviena saslimšana, neatkarīgi no konkrētās slimības izplatības, sasirgušajam un viņa tuviniekiem un draugiem ir vienlīdz liela traģēdija. Jo īpaši tad, kad runa ir par bērniem, viņu ciešanas pamatoti izraisa līdzjūtību ikvienam līdzjust spējīgam cilvēkam.
Tādēļ ir ļoti labi, ka labdarības organizācijas palīdz tur, kur valsts nespēj. Un fakts, ka tās to dara sekmīgi, sniedz mums divas ļoti labas ziņas.
Pirmā, mūsu vidū ir pietiekami daudz cilvēku, kas vēlas palīdzēt nelaimē nonākušiem līdzcilvēkiem. Līdzjūtība ir diez gan plaši izplatīts tikums. Un tas īpaši labi bija redzams gadījumā, kad tikta vākti ziedojumi tolaik 9 gadus jaunā Dāvja Januša ārstēšanai Filadelfijas Bērnu klīnikā.
Otrā, mūsu vidū ir pietiekami daudz cilvēku, kuri spēj daļu savu ienākumu ziedot labdarībai, un viņus vada iekšēja motivācija palīdzēt nelaimē nonākušiem līdzcilvēkiem, negaidot, ka viņu vietā to darīs valdība vai kāds cits. Dāvja ārstēšanai trīs dienu laikā tika savākta visa nepieciešamā summa – 250 000 EUR no līdzcilvēku ziedojumiem un 100 000 EUR no VAS “Latvijas valsts meži” ziedojuma. [Dāvja ārstēšanai nepieciešamā naudas summa ir iegūta | LSM.lv]
Labdarībai un labdarības organizācijām ir ļoti būtiska vieta ikvienā civilizētā sabiedrībā. To pastāvēšana un sekmīga darbība liecina, ka līdzjūtība un izpalīdzība ir pozitīvi vērtēti tikumi. ASV un Rietumeiropā ziedot labdarībai tiek uztverts kā svarīgs ētisks pienākums un ikviens, kas ir pietiekami turīgs, lai ziedotu labdarībai, to labprāt dara. Arī tādēļ, ka pat visattīstītākajām valstīm nepietiek līdzekļu pilnīgi visu sabiedrības vajadzību segšanai. Savukārt labdarība dod iespēju katram cilvēkam pašam vērtēt, kuras no valsts nesegtajām vajadzībām ir svarīgākās.
Arī Latvijā labdarības kultūra ir jāattīsta, gan veicinot iedzīvotāju labklājību, lai mūsu vidū būtu pēc iespējas vairāk cilvēku, kas spēj daļu savu ienākumu ziedot labdarībai, gan kultivējot līdzjūtības un izpalīdzības tikumus. Tas, galu galā, ir latviešu tautas dzīvesziņā:
Dod, Dieviņ, otram dot,
Ne no otra mīļi lūgt.
Tādēļ es esmu izveidojis regulāro maksājumu 5 EUR apmērā Bērnu slimnīcas fondam ārkārtas gadījumiem, kad kādam mazajam pacientam nepieciešama ārstēšanās ārvalstīs.
Taču valsts veselības aprūpes budžeta prioritātei, kā esmu izskaidrojis šai rakstā, ir jābūt izplatītāko slimību ārstēšanai, jo tas dod lielāko labumu lielākajai sabiedrības daļai.