Vai tiešām Madei bija jāmirst?

Dzimusi brīvībai, taču tagad labākos medību laukos

2011. gada 17. augusts, no savas dzīvesvietas Līgatnes dabas takās izbēg lācene Made. Pēc aptuveni nedēļu ilgām pūlēm viņu izdodas nogādāt atpakaļ. Tiek solīts darīt visu iespējamo, lai turpmāk lāči nevarētu izbēgt no savām deklarētajām dzīvesvietām.

2012. gada 22. aprīlis, Līgatnes dabas takas. Lācene Made atkal izbēg un dodas pastaigā pa apkārtni. Otrdienas, 24. aprīļa, vakarā, tiek pieņemts un izpildīts lēmums Madi nošaut. Iespējams, tas tiešām bija galējs lēmums un citas iespējas šai gadījumā nederēja, netaisos strīdēties ar cilvēkiem, kas lāčus pazīst daudz labāk nekā es. Bet vēlos dalīties savās pārdomās, uz ko šī ziņa mani vedina.

Nebija iespējams iešaut miega zāles, jo nevarēja pieiet 10 metru attālumā

Šis mani galīgi nepārliecina! Apzinos, ka realitātē šo metodi īstenot ir grūtāk un sarežģītāk nekā tas redzams televīzijā, tomēr neticu, ka šai gadījumā tas nebija iespējams! Ja ir vēlme saglabāt dzīvību, ir iespējams pieiet lācim pietiekami tuvu. Un Dabas parka darbiniekiem jau nu bija jāzina Mades svars pietiekami precīzi, lai noteiktu vajadzīgo zāļu devu.

Tas drīzāk izskatās pēc:

Mēs nevaram, tātad neviens cits arī nevar.

Labi atceros, ka kaut kad 90. gados ASV robežsardzē dienošie indiāņi mācīja mūsu robežsargiem dzīt pēdas. Vai tiešām neviens mūsu dienests nav mācījies no amerikāņiem arī novērst šādu bīstamu dzīvnieku radītu apdraudējumu, tiem nekaitējot?! Piemēram, Floridā, kad kādā apdzīvotā vietā uzrodas kāds aligators (kas ir aptuveni tik pat bīstams, kā lācis), tas tiek sagūstīts un nogādāts turp, kur var mierīgi dzīvot un nerada draudus cilvēkiem, un nevienam nenāk ne prātā doma par tā nogalināšanu. ASV gan ir pietiekami liela un bagāta valsts, lai viņi varētu uzturēt dzīvnieku ķērāju bataljonus, taču mums arī bīstamo dzīvnieku ir tik maz, ka mums pietiktu ar vienu zemessardzes bataljonu, kas specializējas šai jomā.

Notikušais ir cilvēku vaina

Es piekrītu “Dzīvnieku drauga fondam”, ka visskumjākais šai stāstā “ir tas, ka lācene Made samaksāja ar savu dzīvību par cilvēku bezatbildību”.

Ja reiz cilvēks nolēmis šādu bīstamu dzīvnieku turēt ieslodzītu un izmantot izklaidei, tad viņam arī jānodrošina, lai:

1) dzīvnieks nevarētu izlauzties brīvībā un, būdams pieradis pie cilvēkiem un nespējīgs patstāvīgi sagādāt sev ēdienu, nekļūtu par apdraudējumu;

2) tam būtu nodrošināti apstākļi, no kuriem tas negribētu izlauzties.

Fakts, ka arī pagājušajā svētdienā Made no sava nožogojuma izbēga tādā pat veidā kā iepriekš, liecina, ka, pretēji solītajam, nekas nav darīts, lai novērstu izbēgšanas iespējas.

Esmu bijis Līgatnes Dabas parkā un redzējis to nožogojumu, kurā lāči dzīvo. Es arī gribētu no tāda izbēgt.

Manuprāt, savvaļas dzīvnieku turēšana nebrīvē attaisnojama vienīgi tad, ja tā ir vienīgā iespēja sugas saglabāšanai. Bet, lai iepazītu tos, pareizais veids redzams attēlā zemāk.

Pareizais veids, kā iepazīt savvaļas dzīvniekus

This entry was posted in Sabiedrība and tagged , , , . Bookmark the permalink.

Uzraksti savu viedokli