Publiskajās diskusijās es esmu vairākkārt sastapis viedokli, ka Saeimas deputātiem jānosaka termiņa ierobežojums, parasti – divi sasaukumi. Biežāk izmantotie argumenti ir:

1. Tas dotu iespēju kandidēt un tikt ievēlētiem plašākam pilsoņu lokam. Jauni cilvēki ienestu Saeimā un likumdošanā jaunas idejas.
2. Tas mazinātu korupcijas riskus, gan tādēļ, ka deputāti būtu tiem pakļauti īsāku laika posmu, gan tādēļ, ka koruptīvu shēmu izveidei ir nepieciešams laiks.
3. Ilgstoši “sēžot” Saeimā cilvēks “zaudē saikni ar realitāti” (lai arī ko tas nozīmētu).

Saeimas tīmekļa vietnē ir atrodama informācija par visu parlamenta sasaukumu deputātiem kopš 1990. gadā ievēlētās LPSR Augstākās padomes. Paskatīsimies, kāda tad īsti ir situācija?

Kopumā Augstākajā padomē un 5.-13. Saeimā ir strādājuši 744 tautas priekšstāvji. Līderi mandāta ilguma ziņā ir:

Jānis Urbanovičs (Saskaņa), vienīgais ticis ievēlēts deviņos Saeimas sasaukumos (gan kopsummā, gan pēc kārtas), sākot no 5. Saeimas.

Dzintars Ābiķis secīgi ievēlēts astoņos parlamenta sasaukumos no Augstākās padomes līdz 11. Saeimai, pēc kuras 12. Saeimas vēlēšanās vairs nekandidēja. 10. un 11. Saeimā ievēlēts no Vienotības saraksta.

Boriss Cilevičs (Saskaņa) ir viens no trim deputātiem, kas ir ievēlēti kopumā septiņos Saeimas sasaukumos, un viens no tikai diviem, kas ievēlēti septiņos sasukumos pēc kārtas, sākot ar 7. Saeimu (otrs ir Cilēviča kolēģis Saskaņas frakcijā Andrejs Klementjevs).

Savukārt no deputātiem, kas kopumā ir ievēlēti vairākos sasaukumos, taču ar pārtraukumiem pa vidu, visvairāk sasaukumos secīgi – piecos no septiņiem – ievēlēts Aleksandrs Kiršteins (Nacionālā Apvienība): no Augstākās padomes līdz 8. Saeimai, tad 12. un 13. Saeimā.

Vidējais sasaukumu skaits, kādā individuālam priekšstāvim Latvijas tauta ir devusi mandātu, gan kopumā, gan secīgi, ir divi sasaukumi.

Savukārt visbiežāk sastopamais sasaukumu skaits, kādā individuāls deputāts ir bijis ievēlēts, ir viens sasaukums.

No visiem 744 deputātiem 504 deputāti jeb 65,12% tikuši ievēlēti uz vienu termiņu kopumā.

530 deputāti jeb 68,48% ir tikuši ievēlēti uz vienu termiņu secīgi, tostarp 26 deputāti jeb 3,36% ir tikuši ievēlēti vairākkārt, taču katru reizi uz tikai vienu termiņu. No tiem vairākums ir ievēlēti divas reizes, un tikai divi deputāti ir ievēlēti trīs reizes:

Ivars Godmanis (Augstākā padome, 7. un 9. Saeima)

Arvīds Ulme (Augstākā padome, 8. un 12. Saeima)

No tā secināms, ka piedāvājums ieviest termiņu limitus Saeimas deputātiem risinātu neeksistējošu problēmu un neatbilst objektīvajai realitātei.

Kā secināts ASV galvaspilsētā Vašingtonā bāzētās bezpeļņas organizācijas The Brookings Institution pētījumā, analizējot līdzīgus priekšlikumus attiecībā uz ASV Kongresu, parlamenta deputātu mandāta termiņa ierobežojums radītu sekojošas problēmas:

1. Tas ierobežo vēlētāja iespējas izvēlēties sev vēlamo priekšstāvi. Būtībā ar to tiek pateikts, ka tauta nav spējīga īstenot savu suverēno varu.
2. Būtiski samazina likumdošanas kvalitāti. Likumdošana un politikas veidošana ir tāda pati profesija kā jebkura cita, un tajā pieredzei un darba gaitā iegūtām un uzkrātām zināšanām, kā arī attīstītām personiskām attiecībām ar kolēģiem, ir ļoti liela nozīme. Likumdošanas uzdevums ir radīt risinājumus sabiedrībai aktuālām problēmām, kam visbiežāk nav vienkārša atbilde. Turklāt risinājums var izraisīt tālejošas sekas, ko pat pieredzējušākie likumdevēji ne viemēr var paredzēt.
3. Ierobežo deputāta motivāciju apgūt sekmīgai un kvalitatīvai politikas veidošanai nepieciešamās zināšanas, pieredzi un attīstīt kontaktus ar kolēģiem, jo pēc noteikta un paredzama laika šī pieredze zaudēs aktualitāti.
4. Automātiski izslēdz no likumdošanas priekšstāvjus pēc noteikta laika, neskatoties uz katra konkrētā priekšstāvja darba kvalitāti un efektivitāti. Tas veicina ekspertīzes aizplūšanu (brain drain) no likumdošanas varas. Te jāņem vērā arī, ka Latvijā ļoti maz pilsoņu ir ieinteresēti kandidēt vēlēšanās un strādāt Saeimā, šis ierobežojums situāciju tikai pasliktinātu.
5. Tam ir niecīga ietekme uz koruptīvu uzvedību un virpuļdurvīm starp likumdošanas varu un lobismu. Par to liecina to ASV pavalstu, kuru likumdošanas institūcijās priekšstāvjiem ir noteikti termiņa ierobežojumi, pieredze. No vienas puses, parlamentā ievēlētie priekšstāvji savu pieredzes trūkumu kompensē, vairāk paļaujoties vai nu uz lobistu, vai izpildvaras iestāžu speciālistu pieredzi, un viņiem trūkst zināšanu un pieredzes, lai pamanītu slēptās intereses. No otras puses, priekšstāvji, kas vairs nevar kandidēt uz pārvēlēšanu, ir ieinteresēti lobisma firmu darba piedāvājumos, un tās ir ļoti ieinteresētas piesaistīt savās rindās pieredzējušus likumdevējus ar labiem kontaktiem esošo priekšstāvju vidū.

Lai  nodrošinātu kvalitatīvu likumdošanas darbu, mums Saeimā ir nepieciešams līdzsvars starp pieredzējušiem, vairākus termiņus strādājušiem priekšstāvjiem un jauniem priekšstāvjiem ar jaunām idejām un naivu ideālismu. Termiņa ierobežojums tādēļ ir neproduktīvs.

Efektīvākais veids, kā atbrīvot no darba Saeimas deputātus, kuru sniegums ir neapmierinošs, ir vēlēšanas.