Vai jūkošais kodollīgums starp Krieviju un ASV ir glābjams? [Tulkojums]

2019. gada 5. februārī “The Conversation” publicējis analītisku rakstu par kodollīguma starp ASV un Krieviju nākotni. Šeit piedāvāju savu tulkojumu no angļu valodas.

1. februārī Valsts sekretārs Maiks Pompeo paziņoja par Amerikas Savienoto Valstu izstāšanos no kodolieroču līguma ar Krieviju.

Kopš Obamas administrācijas ASV ir apsūdzējusi Krieviju Vidēja un tuva darbības rādiusa kodolbruņojuma līguma, kas ASV un Krievijai aizliedz attīstīt noteikta tipa ballistiskās un spārnotās raķetes, pārkāpšanā. Nākamajā dienā pēc Pompeo paziņojuma Vladimirs Putins paziņoja, ka Krievija arī apturēs tās dalību Līgumā.

Līgums vēl nav miris. Tas nosaka, ka puses var izstāties tikai paziņojot par to sešus mēnešus iepriekš. Vēl ir laiks izlīdzināt domstarpības, bet, manuprāt, tas nenotiks. Šāds spriedums balstīts uz manu pieredzi strādājot ar ieroču kontroles un kodolieroču neizplatīšanas jautājumiem gan Valsts departamentā, gan Aizsardzības departamentā.

Aukstā kara konteksts

1970. gados Padomju Savienība sāka stratēģiskās vietās tās teritorijā izvietot raķetes, kas katra spētu nogādāt trīs kodolgalviņas aptuveni 2500 jūdžu attālumā.

Šīs SS-20 raķetes ietilpa vidēja rādiusa ballistisko raķešu kategorijā un spēja dot triecienu gandrīz visām 29 Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalstīm, izņemot ASV un Kanādu.

Tai laikā NATO nebija citu iespēju atbildēt uz jauno Padomju draudu, nedz arī tai bija līdzvērtīgas raķetes, kas spētu no Rietumeiropas sasniegt stratēģiskos punktus Padomju Savienībā.

ASV meklēja iespēju nomierināt NATO sabiedrotos un atturēt Padomju Savienību no kodoluzbrukuma Rietumeiropai. 1980. gadu sākumā tās izvietoja Pershing II ballistiskās raķetes, kā arī citas raķetes, Beļģijā, Itālijā, Nīderlandē, Lielbritānijā un Rietumvācijā.

Šis solis bija paredzēts gan, lai atbildētu uz Padomju raķešu draudiem, gan arī lai pārliecinātu Padomju Savienību vienoties ierobežot vidēja un tuva rādiusa raķešu daudzumu abās pusēs Eiropā un Padomju Savienībā.

Līguma noteikumi

Sarunas starp ASV un PSRS sākās 1979. gadā, Kārtera administrācijas vēlīnā posmā. Mērķis bija ierobežot vidēja rādiusa raķešu daudzumu, ko katra puse var izvietot. Reigana administrācijai sarunas turpinot, tajās tika apspriesti dažādi priekšlikumi par to, cik daudz raķešu katrai pusei var būt un kur tās var tikt izvietotas.

1987. gadā Mihails Gorbačovs ierosināja iznīcināt visas tuvā un vidējā rādiusa raķetes. Tā rezultāts ir nozīmīgais INF līgums, kas aizliedza veselu raķešu kategoriju. Līgumu Reigans un Gorbačovs parakstīja 1987. gada 8. decembrī.

Abas puses piekrita iznīcināt visas esošās spārnotās un ballistiskās raķetes, kas var tikt palaistas no zemes (atšķirībā no tām, kas palaižamas no jūras vai gaisa) un kuru darbības attālums ir starp 300 un 3400 jūdzēm. Tās apņēmās arī «pēc tam neveidot šādas sistēmas.»

Līdz līguma izpildes termiņam 1991. gadā ASV un Krievija iznīcināja vairāk kā 2500 līgumā noteikto raķešu.

Citas kodollielvaras

Savienotajām Valstīm pirmo reizi bažas par to, vai Krievija ievēro līguma noteikumus, radās 2014. gadā, kad tās apgalvoja, ka Krievija esot izmēģinājusi raķeti, kas pārkāpj līguma noteiktos rādiusa ierobežojumus. Krievija apsūdzību noraidīja.

Tai pat laikā tādas valstis kā Ķīna, Irāna vai Ziemeļkoreja neierobežo neviens līgums par kodolgalviņas nest spējīgu raķešu attīstību. Šīs valstis ir turpinājušas vai apsvērušas uzsākt šādu raķešu tehnoloģiju izstrādi.

2000. gadu vidū Krievija sāka bažīties, ka līgums ierobežo tās militārās iespējas.

Daži analītiķi ir argumentējuši, ka šī iemesla dēļ arī ASV vajadzētu izstāties no INF līguma – ne tādēļ, ka Krievija to neievērotu, bet tādēļ, ka tas ierobežo ASV militārās izvēles pret Ķīnu. Līgums liedz ASV izvietot no zemes palaižamas tuva rādiusa raķetes tādās vietās kā Japāna. Stingrs šīs pieejas atbalstītājs ir Trampa padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džons Boltons.

Līguma izredzes neizskatās labi.

Krievija ir ilgstoši noliegušas līguma pārkāpšanu. Trampa administrācija ir skeptiska par ieroču kontroli kopumā, un plāno modernizēt ASV kodolarsenālu.

Līguma nesaistītas ASV varētu Austrumāzijā attīstīt jaunas kodolieroču sistēmas, lai pretotos Ķīnas militārajām ambīcijām. Atteikšanās no līguma ir ticama. Turpmākā notikumu attīstība ir atkarīga no daudziem mainīgajiem, īpaši 2020. gada ASV prezidenta vēlēšanu rezultāta.

Autors

Džefrijs Fīlds, Asociētais profesors starptautisko attiecību praksē, Dienvidkalifornijas universitāte — Dornsifas rakstu, mākslu un zinātņu koledža

Advertisements
Reklāma
This entry was posted in Tulkojumi and tagged , , , , , , . Bookmark the permalink.

Uzraksti savu viedokli

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.