Viljama Šekspīra klasiskās lugas “Makbets” jaunākā ekranizācija ar Maiklu Fasbenderu (Michael Fassbender) titullomā ir izcila no daudziem aspektiem. Filmas darbība norisinās Skotijā, 11. gadsimtā, un oriģinālais Šekspīra teksts tajā iekļaujas dabiski. Muzikālais noformējums uzbur atbilstošu noskaņu.
Taču pāri visam ir pārdomas rosinošs stāsts par skotu augstmani un karavadoni Makbetu, kas, sekodams trīs raganu pareģojumam un godkārīgās sievas mudinājumam, noslepkavo karali Dankanu un ieņem viņa troni. Vainas apziņas mocīts un bailēs no atmaskošanas, viņš kļūst par despotisku tirānu un iznīcina ikvienu, ko uzskata par apdraudējumu.
Vai Makbets būtu kļuvis par karali nenoslepkavojot? Raganu pareģojums vēstī vien to, ka viņš būs karalis, un pēc tā saņemšanas Makbets saka: “Ja tīkas liktenim, ka topu karalis, pats liktenis lai kroni liek man galvā.” Taču liktens ceļš met līkumu, iespējams, lai Makbetu aizvestu uz Skotijas karaļa troni īstajā laikā, kad viņš tam būtu gatavs. Kā prasmīgs, drosmīgs un godīgs karavadonis iemantojis līdzgaitnieku cieņu, pacietīgi sekojis liktens ceļam viņš, iespējams, būtu bijis labs un cienījams valdnieks.
Slikti līdzekļi samaitā jebkuru mērķi, kura sasniegšanai tie tiek izmantoti. Makbets ne brīdi nespēj izbaudīt karaļa godu, jo viņu moka vainas apziņa un bailes, kas dzen viņu ārprātā un liek nogalināt ikvienu, kurā saskata apdraudējumu. Tas vērš situāciju vēl sliktāku. “Es stiegu asinīs arvien dziļāk!”.
Sekot sirdsapziņai ir drošākais ceļš mierīgai dzīvei un cienījamai valdīšanai ar skaidru saprātu.