Jau kādu laiku arī man ir sākusies velosezona, un tās sakarā man radušās dažas pārdomas par satiksmes drošību, kam pamatā ir mana ilggadējā “pedalizēšanas” pieredze.

Riteņbraucējam daudz drošāk ir uz ielas braucamās daļas nekā uz ietves vai veloceliņa.

1. Pirms izbraukšanas uz galvenā ceļa autovadītāji skatās, kas notiek uz brauktuves, bet gandrīz nekad – kas notiek uz ietvēm. Tādēļ visos neregulējamajos krustojumos un vietās, kur pienāk ceļš no degvielas uzpildes stacijām, stāvlaukumiem, uzņēmumu teritorijām u.tml., braucot pa ietvi riteņbraucējs riskē lidot pāri motora pārsegam (vai pielīmēties pie kravas automašīnas/autobusa sāniem), ko iespējams mazināt, samazinot braukšanas ātrumu tik ļoti, ka braukt ar riteni vairs nav jēgas. Bet braucot pa brauktuvi jāpiesargās vienīgi no dažiem “atsaldētajiem”, kas skatās tikai uz savu spidometru.
2. Automašīnu kustība ir paredzama, jo notiek pēc noteiktas “shēmas” – ir skaidri redzamas visas iespējamās kustību trajektorijas. Bet gājēju kustību prognozēt nav iespējams, jo gluži vienkārši tā ir pārāk haotiska un nav praktiski nekādas shēmas, pēc kā tā organizētos. Atšķirībā no brauktuves, kur riteņbraucējs var ar 80-90% precizitāti prognozēt, kur viņam būs jāapstājas, un attīstīt optimālu ātrumu, uz ietves  nav iespējams paredzēt, kurā brīdī kāds aizšķērsos ceļu.
3. Uz velocelieņiem, kādi tie tagad Rīgā ir, darbojas 1. likums. Te gan iespējams braukt ātrāk, jo nevis jārēķinās ar gājējiem, bet gan gājēji nedrīkst traucēt riteņbraucējiem. Tomēr tie ir droši vienīgi tad, ja būvē kārtīgi, kā Dānijas galvaspilsētā Kopenhāgenā – fiziski nodalot gan no brauktuves, gan no ietves, un pie krustojumiem ierīkojot luksaforus. Pašvaldībai ir vai nu jārod līdzekļi kārtīgu veloceliņu izbūvei, vai vispār nav jāmāžojas ar daļas no ietves iekrāsošanu.

Tādēļ es, no savas personīgās pieredzes, iesaku izmantot brauktuves, vismaz kamēr nav normālu veloceliņu, jo te ir drošāk, īpaši, ja zināt satiksmes noteikumus.