Pirms 98 gadiem, 1920. gada 1. maijā, savu darbu sāka Satversmes sapulce – mūsu valsts pirmais parlaments, kura galvenais uzdevums bija uzrakstīt mūsu valsts pamatlikumu. Un savu darbu Satversmes tēvi ir paveikuši izcili, radīdami pamatlikumu, kas, laika gaitā papildināts un pilnveidots, arī pēc nepilniem simts gadiem ir labākais pamatlikums mūsu valstij, kādu varam vēlēties.

Viens no būtiskākajiem papildinājumiem ir pēc neatkarības atjaunošanas tapusī 8. nodaļa “Cilvēka pamattiesības”, kas definē tās pamattiesības un pamatbrīvības, ko valsts nodrošina ikvienam cilvēkam. To vidū ir arī 99. pantā definētā reliģiskās apziņas brīvība, un tās nodrošināšanai paredzēta baznīcas un valsts šķirtība.

Ceturtdien, 26. aprīlī, Satversmes tiesa pieņēma lēmumu pēc Augstākās tiesas iesnieguma ierosinātā lietā par atsevišķu Reliģisko organizāciju likuma normu atbilstību Satversmei.

Lietā apstrīdētas Reliģisko organizāciju likuma 7. panta 2. un 3. daļas un 8. panta 4. daļas normas. Tās nosaka, ka vienas konfesijas draudzes var valstī izveidot tikai vienu reliģisko savienību (baznīcu) un ka jaunajām draudzēm, kas nepieder pie kādas no jau reģistrētajām baznīcām, pirmajos desmit darbības gados ir ik gadu jāpārreģistrējas un šai laikā tās nevar izveidot reliģisko savienību.

Satversmes tiesa atzina šīs normas par neatbilstošām Satversmes 99. un 102. pantam, jo tās nepamatoti ierobežo cilvēka tiesības uz reliģiskās apziņas un uz biedrošanās brīvību.

Kā raksta AT tiesnese, Latvijas Tiesnešu biedrības viceprezidente Rudīte Vīduša:

Satversmes tiesas spriedumā baznīcu lietā jau atkal var just, ka par vērtību tiek uzskatīts cilvēks kā patstāvīgi spriest spējīga persona. Kas bez sodiem spēj izlemt, vai izkārs karogu svētku un sēru dienās, un spēj pats novērtēt reliģisko organizāciju darbību.

— Rudīte Vīduša (@RuditeV) April 27, 2018

Ar spriedumu tiek atzīta par Satversmei neatbilstošu jauno draudžu reģistrēšanas sistēma kā tāda: priekšroka nevis šādai vispārējai kontroles sistēmai, bet tam, ka tiesībaizsardzības iestādes vēršas tikai pret tām draudzēm, kuras patiešām rada apdraudējumu.

— Rudīte Vīduša (@RuditeV) April 27, 2018

Pilnais Satversmes tiesas spriedums pieejams šeit.

Savukārt nedēļu iepriekš, 19. aprīlī, Saeima devās pilnīgi pretējā virzienā, nododot izskatīšanai komisijām likumprojektu “Grozījumi Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas likumā”, kura mērķis ir nostiprināt arhibīskapa Jāņa Vanaga vadīto Latvijas Evanģēliski luterisko baznīcu (LELB) par vienīgo īsto evanģēliski luterisko baznīcu Latvijā un vienīgo līdz 1940. gada okupācijai Latvijā darbojušās evanģēliski luteriskās baznīcas mantinieci¹, kā arī būtiski ierobežot draudžu iespējas atdalīties no LELB un pievienoties citai reliģiskai savienībai vai apvienoties jaunā. Viens no šādu likuma grozījumu tapšanas iemesliem, kas arī tiek atklāti nosaukts likumprojekta anotācijā, ir vairāki tiesvedībā esoši konflikti starp LELB un no tās aizgājušām draudzēm par tiesībām uz nekustamajiem īpašumiem.

Būtiskākais šai gadījumā ir nevis tas, kas ir rakstīts likumprojektā, bet gan tas, kādēļ šis likumprojekts rakstīts. Tā pamatā ir visiem zināmais konflikts starp arhibīskapu Jāni Vanagu un viņu atbalstošajiem “vispareizākajiem” luterāņiem un moderni domājošajiem liberālajiem luterāņiem ar nu jau bijušo mācītāju Juri Rubeni priekšgalā, kas LELB iekšienē gruzd un laiku pa laikam uzliesmo jau kopš Vanaga ievēlēšanas arhibīskapa amatā. Šis likumprojekts ir mēģinājums atrisināt konfliktu par labu arhibīskapam Vanagam un viņa atbalstītājiem.

Pieņemot šo likumprojektu savā darba kārtībā, Saeima dara to, kas tai nav jādara un ko tā, saskaņā ar Satversmes 99. pantu, nedrīkst darīt – iesaistās vienas baznīcas iekšējā konfliktā. Saeima nav tiesnesis, kam jāizšķir, kuram no strīdniekiem ir taisnība, vismazāk jau nu teoloģiskos strīdos. Strīdi, kas izšķirami tiesas ceļā, piemēram, par īpašumiem, LELB un draudzēm ir jāizšķir tiesā tādā pat kārtībā kā visām citām juridiskajām personām. Valstij ir jānodrošina ikvienam cilvēkam reliģiskās pārliecības un biedrošanās brīvība, ciktāl tā neapdraud citus cilvēkus vai sabiedrisko kārtību un drošību.

1. Tas neatbilst patiesībai. Otrā pasaules kara un okupāciju laikā ievērojama daļa latviešu luterāņu mācītāju brīvprātīgi vai piespiedu kārtā devās trimdā, kur izveidoja Latvijas Evanģēliski luterisko baznīcu ārpus Latvijas (LELBāL), kas vēsturiski un juridiski ir pirms okupācijas Latvijā darbojušās evanģēliski luteriskās baznīcas mantiniece, vienlīdzīgi ar LELB. Pēc neatkarības atjaunošanas abas baznīcas vienojušās par apvienošanos vienā, taču teoloģisku domstarpību dēļ tas joprojām nav noticis.