Sabiedriskā transporta pasažieru segregācija ir nepieņemama

Politiskais žests olimpiādē | mosties.org

Sabiedriskajā transportā melnādainajiem pasažieriem jāsēž speciāli norādītās vietās, transportlīdzekļa aizmugurē, atsevišķi no baltajiem.

Publiskajās peldvietās ir atsevišķas zonas vai apmeklējumu laiki baltajiem un melnādainajiem. Tāpat visās kultūras iestādēs.

Klubos melnādainajiem māksliniekiem jāiet pa citām durvīm, baltajiem – pa citām.

Baltajiem un melnādainajiem bērniem jāmācās atsevišķās skolās.

Kā zināms, šāda kārtība ASV pastāvēja līdz 20. gs. 60-to gadu beigām, kad tās atcelšanu panāca Mārtina Lutera Kinga vadītā cilvēktiesību kustība. Bet vai tā ir aizgājusi pagātnē uz neatgriešanos?

No 2014. gada 1. janvāra Rīgas sabiedriskā transporta pasažieri tiks dalīti divās daļās – tajos, kuri ir deklarējuši dzīvesvietu Rīgā un varēs izmantot sabiedriskā transporta pakalpojumus par pašreizējo cenu, un pārējos, kuru deklarētā (un absolūtajā vairākumā gadījumu arī reālā) dzīvesvieta ir ārpus Rīgas un kam par sabiedrisko transportu būs jāmaksā pilns jaunais tarifs – 1,20 eiro. Šādu lēmumu 7. oktobrī pieņēma Rīgas dome, 35 Saskaņas centra / GKR deputātiem balsojot “Par”.*

`Ar to Saskaņas centrs un GKR turpina pretnostatīt Rīgu pārējai Latvijai, kā to savā dažādiem skaitļiem pārblīvētajā prezentācijā parādīja viens no Saskaņas centra frakcijas deputātiem. Tas ir gan principiāli nepareizi, jo Rīga ir Latvijas galvaspilsēta un ekonomiskās dzīves centrs, tādēļ tai ir jāveicina pārējās Latvijas attīstība, gan arī ekonomiski nepamatoti.

 

Lēmuma ekonomiskais pamatojums netur kritiku

Pirmkārt, tas pamatojas uz aprēķinu par to, cik daudzu Rīgā strādājošo deklarētā dzīvesvieta ir citās pašvaldībās un cik daudz naudas Iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) veidā Rīga “zaudē”, bet nav aprēķina par šo cilvēku ietekmi uz Rīgas ekonomiku. Ir tikai vienpusīgs pieņēmums, ka viņi patērē Rīgas infrastruktūru un sabiedriskos pakalpojumus, bet nedod Rīgai nekādu labumu.

Vairums Rīgā strādājošo, vakarā braucot mājās, iepērkas Rīgas lielveikalos, veidojot tiem apgrozījumu un nodrošinot, ka tie var samaksāt algas saviem darbiniekiem, komunālo pakalpojumu rēķinus un nodokļus (ieskaitot tieši un tikai Rīgas budžetā ienākošo Nekustamā īpašuma nodokli (NĪN)). Tāpat ļoti daudz cilvēku apmeklē Rīgā esošās kultūras iestādes un te notiekošos kultūras un izklaides pasākumus, arī šai gadījumā iztērējot Rīgā gana lielas naudas summas.

Un kā šis lēmums ietekmēs Rīgai tik ļoti svarīgo tūrisma nozari?

Otrkārt, nav nekāda pamata apgalvojumam, ka visiem vai lielākajai daļai Rīgā strādājošajiem citās pašvaldībās deklarēto faktiskā dzīvesvieta ir Rīgā. Nevar noliegt, ka tādi ir, bet tie noteikti nav nozīmīga daļa no šiem vairāk nekā 100’000 cilvēku. Tas, ka darba dienās rīta un vakara stundās piepilsētas un starppilsētu sabiedriskais transports ir pārpildīts un iebraucot Rīgā/izbraucot no tās veidojas ievērojami sastrēgumi, liecina, ka lielākā daļa Rīgā strādājošo nerīdzinieku tiešām dzīvo ārpus Rīgas.  Un, kā savā runā debatēs norādīja Nacionālās apvienības frakcijas deputāts Aleksandrs Kiršteins, Rīga nemaz nebūtu gatava uzņemt šos cilvēkus, ja viņi tagad gribētu reāli pārcelties uz dzīvi Rīgā. Kas notiktu ar bērnudārzu rindām? Vai Rīgā ir tik daudz mājokļu?

Treškārt, lēmuma autori balstās uz pieņēmumu, ka cilvēki darīs tieši to, ko viņi vēlas ar šo lēmumu panākt – deklarēs dzīvesvietu Rīgā vai pirks biļeti par pilnu cenu. Bet tā nenotiks, tas ir skaidrs kā diena.

Cilvēki priekšroku dos privātajam transportam, un tas vēl vairāk palielinās sastrēgumus Rīgas ielās, kā dēļ daudziem cilvēkiem ceļš uz darbu kļūs ilgāks, un pasliktināsies jau tā kritiski zemā gaisa kvalitāte.

Cilvēki izmantos citu pašvaldību sabiedrisko transportu, ko tās, kā jau paziņojušas vairākas Pierīgas pašvaldības, nodrošinās līdz pat Rīgas centram, vai privāto pārvadātāju pakalpojumus. Piemēram, autobuss no Salaspils un no Ķekavas līdz Rīgas centram (abos gadījumos – privātais pārvadātājs) maksā 70 santīmus jeb 1 eiro, kas ir par 14 santīmiem jeb 0,20 eiro lētāk nekā Rīgas Satiksme (RS) pēc 1. janvāra. No tā zaudēs gan RS, gan Rīgas pašvaldība.

Ceturtkārt, nav nekādas skaidrības par to, kā veidojas brauciena pašizmaksa RS transportā. RS pārstāves Domes sēdē prezentētā formula “kopējās izmaksas dalīts ar kopējo pasažieru skaitu” neko nepaskaidro. Brauciena pašizmaksu veido ar tā nodrošināšanu saistītās izmaksas, līdzīgi kā viena pīrādziņa pašizmaksu veido ar tā izcepšanu un nogādāšanu pircējam saistītās izmaksas, nevis kopējās mēneša laikā izcepto pīrādziņu izmaksas dalīts ar pārdoto pīrādziņu skaitu. Bet kāda ir RS izdevumu struktūra? Pamatojumā RD dotācijas pieprasījumam (šogad – 65 miljoni latu) ir tikai divi vārdi: “Zaudējumu kompensēšanai”, bet kad Vienotības frakcija oficiāli pieprasa pārskatu par pusgada finanšu rādītājiem, RS viņus pasūta pāris mājas tālāk.

Kamēr nav skaidrības par RS izdevumu struktūru, nav iespējams diskutēt un lemt par tās biļešu cenām.

 

Cilvēku dalīšana kastās un Rīgas pretnostatīšana pārējai Latvijai ir nepareiza

Šis RD lēmums ir cilvēku dalīšana rīdziniekos un nerīdziniekos jeb segregācija, un civilizētā pasaulē šāda politika nav pieņemama. Dižie Latvijas sabiedrības integrētāji būtībā ir lēmuši Rīgā ieviest raksta sākumā minētajai ASV rasu segregācijas politikai līdzīgu kārtību. Tas, ka par segregācijas pazīmi izvēlēta deklarētā dzīvesvieta, nevis ādas krāsa, nav svarīgi. Svarīgi šai gadījumā ir tas, ka cilvēki tiek dalīti pareizajos un nepareizajos, balstoties uz vienu pazīmi, un pareizajiem tiek piešķirta būtiska priekšrocība – divas reizes lētāka pārvietošanās, kas nozīmē būtisku ekonomiskās aktivitātes handikapu pareizajiem salīdzinājumā ar nepareizajiem jeb to, ka pareizais var dzīvē sasniegt daudz vairāk nekā nepareizais tikai šīs segregācijas politikas dēļ. Tas ir netaisnīgi, jo dzīvesvietas izvēlei, tāpat kā ģimenei, kurā esi piedzimis, nav tik būtiski jāietekmē iespējas sasniegt izvēlētos mērķus.

Tas ir netaisnīgi pret cilvēkiem, kuri strādā par zemu atalgojumu – skolotājiem, ārstiem, medmāsām u.c. – un bieži vien tieši tāpēc izvēlējušies dzīvot ārpus Rīgas, kur tas ir lētāk. Ja citi, kam ir pieejama kāda alternatīva sabiedriskajam transportam, piemēram, personīgais transports, bet šobrīd ir izdevīgāk braukt ar sabiedrisko, varēs izvairīties no šī lēmuma, kā aprakstīts iepriekš, tad šiem cilvēkiem pārvietošanās no mājām uz darbu un atpakaļ kļūs būtiski dārgāka, kas nozīmēs būtiski mazāk līdzekļu citu vajadzību apmierināšanai. Un tas var likt viņiem mainīt darba vietu un, iespējams, pārcelties uz citu valsti. Bet Rīgas skolas nevar strādāt bez skolotājiem un slimnīcas – bez medmāsām un slimnieku kopējiem. Atalgojums šajās profesijās strādājošajiem ir valsts atbildība, bet pašvaldības atbildība ir nepalielināt, un iespēju robežās samazināt, šiem cilvēkiem obligātos ikdienas izdevumus (transporta izdevumi ir vieni no tiem).

Ir nepareizi Rīgu pretnostatīt pārējai Latvijai, jo tā ir Latvijas galvaspilsēta un ekonomiskās dzīves centrs, kas būtiski ietekmē visu valsti. Tas, ka citas pašvaldības saņem dotācijas no Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda, kurā Rīga iemaksā nepilnus 48 miljonus latu, un papildus tam arī Rīgā strādājošo IIN daļu, pretēji Ušakova apgalvotajam, ir taisnīgi. Rīgā ir 54% valstī reģistrēto darba vietu un vidējais atalgojums (Neto) ir par 10% augstāks nekā valstī kopumā**. Bet tas nebūtu iespējams Rīgai vienai pašai bez pārējās Latvijas, jo te dzīvo tikai 32% Latvijas iedzīvotāju***. Kā aprakstīts iepriekš, nerīdzinieki, kas ik dienu ierodas Rīgā strādāt, studēt, apmeklēt dažādas kultūras iestādes un kultūras vai izklaides pasākumus, dod pozitīvu pienesumu Rīgas ekonomikai. Rīgai par to ir jāatlīdzina pašvaldībām, kuru iedzīvotāji dod šo pienesumu, jo arī tām ir jānodrošina likumā “Par pašvaldībām” noteiktās funkcijas, kam ir nepieciešami līdzekļi. Un Latvijas iedzīvotāju interesēs ir tas, lai ekonomiskā attīstība būtu pēc iespējas vienmērīgāka visā valstī un lai viņi varētu brīvi izvēlēties dzīves vietu un neatkarīgi no tā varētu sasniegt savus mērķus, būtu pieejama kvalitatīva veselības aprūpe, izglītība un būtu ērti nokļūt darbā.

 

Rīgas domes lēmums dalīt Rīgas sabiedriskā transporta pasažierus rīdziniekos un nerīdziniekos nav pieņemams tādēļ , ka tas nav ekonomiski pamatots – nav aprēķinu par nerīdzinieku pienesumu Rīgas ekonomikai, nav izvērtētas šī lēmuma iespējamās sekas un nav skaidrības par RS izdevumu struktūru, kas veido brauciena pašizmaksu, un līdz ar to pamata lemt par tās biļešu tarifiem – bet galvenokārt tāpēc, ka šāda segregācijas politika ir netaisnīga pēc būtības un pret ļoti daudziem cilvēkiem un ir nepareizi un tuvredzīgi Rīgu pretnostatīt pārējai Latvijai, jo tai kā valsts ekonomiskajam centram ir jāveicina visas valsts ekonomiskā attīstība.

_____

* Plašāk par šo lēmumu šeit:

Rīgas domnieki atbalsta zemāku sabiedriskā transporta maksu rīdziniekiem, augstāku – pārējiem

Rīgas dome akceptē rīdzinieku un nerīdzinieku transporta biļešu ieviešanu; opozīcija lūgs VARAM to apturēt

** Aprēķināts pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem.

*** Aprēķināts pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem.

This entry was posted in Ekonomika, Sabiedrība and tagged , , , , , . Bookmark the permalink.

2 Responses to Sabiedriskā transporta pasažieru segregācija ir nepieņemama

  1. Pingback: Nils Ušakovs un Saskaņas centrs vēlas Latviju Austrumos | Krišjānis Liepiņš

  2. Pingback: Nils Ušakovs un Saskaņas centrs vēlas Latviju Austrumos | Krišjānis Liepiņš

Uzraksti savu viedokli