Remontdarbi Deimosa ostā

2121. gada 16. maijs, piektdiena,

jeb

272. gada 12. Mina, Sol Jovis

Marsa, Fobosa un Deimosa ilustrācija. Image Credit: NASA/JPL-Caltech, GSFC, University of Arizona.
Avots: https://www.universetoday.com/144372/mars-express-takes-photos-of-phobos-as-it-flies-past/

Kad uz Deimosa ir uzaususi jauna diena, Ragnars un Tomas iziet no viesnīcas un dodas pa blāvas dienasgaismas izgaismotu tuneli ūdens čalošanas virzienā. Drīz vien viņi nonāk balkonā ar skatu uz vairākus desmitus metru platu apaļu ātriju, kas savieno visus mēness dzīlēs izbūvētās pilsētiņas stāvus. Tā vidū slejas neregulāras formas ar sūnām apaugusi kolona, kas izskatās kā stalagnīts. Gar tās sāniem lejup tek vairākas ūdens strūklas. Tieši viņiem pretī pie kolonas piestiprinātā podā ar zemi aug neliels kociņš, tā zari aiztur ūdens šļakatas, kas citviet sasniedz balkona margas.

Augšā ātriju sedz bieza necaursitama organiskā stikla kupols, caur kuru vienmēr redzama rūsas sarkanā Marsa virsma un aiz horizonta zvaigžņu izraibināts izplatījums. Uz Marsa virsmas, pirmo reizi kopš viņu ierašanās, skatienam paveras ikoniskā Valles Marineris kanjonu sistēma.

Zem viņiem ir plašas noliktavas, kur glabājas gan pārtika un citas ostas darbības nodrošināšanai nepieciešamās preces, gan caur ostu plūstošās kravas — preces Marsa koloniju uzturēšanai no Zemes un Marsa kolonijās iegūtais kodolsintēzes reaktoriem nepieciešamais deiterijs un ražotās preces uz Zemi.

Viņu stāvā izvietotas ostas personāla dienesta viesnīcas un vairākas viesnīcas ostas viesiem — kuģu apkalpēm un pasažieriem, kas ierodas no Zemes un gaida savu orbitālo reisu lejup uz Marsu, vai no Marsa, lai dotos atpakaļ uz Zemi. Un viņi ar savu asteroīdu sabombardēto kuģi stāvam dokā uz mēness virsmas tieši virs viņu viesnīcas.

Viņi uzkāpj pa trepēm nākamajā stāvā virs viņiem, kur izvietoti ostas administrācijas biroji, un dodas uz viņu kuģa remontdarbu vadītāja Zigurdsona kabinetu.

— Sveicināti! Mēs par Leifs Eriksons remontu. — Ragnars saka, ienācis kabinetā.

— Jā, lūdzu! — Zigurdsons atbild, ar vieglu mājienu norādījis uz rakstāmgalda priekšā esošajiem krēsliem. Ragnars un Tomas apsēžas ar smagu nopūtu. Lai arī mēness gravitāte ir tikai mazliet vairāk kā nojausma par virzienu “lejup”, pēc trīssimt dienām pastāvīgā bezsvara stāvoklī viņi vēl nav tai adaptējušies.

— Esam izvērtējuši jūsu kuģa bojājumus un sagatavojuši remontdarbu tāmi. — Zigurdsons pasniedz Ragnaram planšetdatoru ar atvērtu dokumentu.

— Tas ir tikai avārijas radīto bojājumu novēršanai? — Ragnars pārjautā, izskatījis tāmi. Šī summa vien jau ir astronomiska!

— Jā. Mēs piedāvājam arī instalēt daudz jutīgāku un precīzāku sensoru sistēmu, kas palīdzētu izvairīties no šādiem negadījumiem. —

— Tomas, kāds ir tavs viedoklis? — Ragnars jautā, pasniedzis planšeti.

— Vai tas paredz pilnīgi jaunu materiālu izmantošanu visiem darbiem, vai vēl derīgo kuģa materiālu atkārtotu izmantošanu? — Tomas jautā Zigurdsonam.

— Nu… tehniski ne vienu, ne otru. — Zigurdsons novelk. — Redziet, jums ir noplēsts viss ārējais apvalks, kas sastāv no desmitiem dažādu slāņu. Vieglākais un ātrākais veids, kā to salabot, ir paņemt un izjaukt visu moduli, pārkausēt un izdrukāt no jauna. Tādējādi tiek izmantoti visi materiāli, no kā modulis sastāv, un jauni materiāli pievienoti tikai tik, cik nepieciešams. —

— Ragnar, es nevaru tagad neko pateikt. Man vajag laiku, lai šo visu izvētītu. — Tomas saka norvēģiski.

— Lūdzu dodiet mums laiku apdomāt šo piedāvājumu. — Ragnars saka Zigurdsonam angliski.

— Protams! Cik vien jums nepieciešams. Šis dokuments jau ir nosūtīts uz jūsu e-pastu. — Zigurdsons labvēlīgi atbild.

— Paldies! Lūdzu atsūtiet arī tās sensoru sistēmas aprakstu un izmaksas. —

***

Viņu klintī izgrebtie viesnīcas apartamenti līdzinās hobita alai, taču daudz šaurāki. Centrā ir virtuve-ēdamistaba ar galdu vidū un leti ar izlietni gar vienu sienu un iebūvētu virtuves tehniku gar otru, un gandrīz omulīgu telpu ap galdu. Tā ir godam uzturēta kārtībā, un šaurību Oslo daudzdzīvokļu namos uzaugušais un gandrīz gadu kosmosa kuģī nodzīvojušais piecinieks var paciest. Vienīgi Torstens cīnās ar pārāk tuvu esošo ledusskapi ikreiz, kad mēģina savu lielo muskuļoto augumu ielocīt krēslā.

Virtuvei apkārt izvietotas trīs divvietīgas guļamistabas, vienu dala Agneta un Kristīne, otru Ragnars un Tomas, un viena palikusi Torstenam vienam pašam, jo neviens nevar sadzīvot ar viņa treniņu rutīnu.

Kad piecinieks sapulcējas virtuvē, Torstens ceļ galdā rīsu nūdeles ar sintētiskas vistas gaļas un svaigu organisku dārzeņu mērci.

— Cik apļus ap mēnesi apskrēji šodien? — Ragnars jautā, vilkdams milzi uz zoba par faktu, ka pēc viņu ierašanās Torstens teju visas nomoda stundas pavada vingrojot un skrienot apļus pa ostas gaiteņiem, kamēr pārējie mēģina aklimatizēties mierīgāk. Torstens to ignorē, paņem savu porciju un apsēžas uz letes.

— Mmmm! Smaržo garšīgi! No kurienes ir tās rīsu nūdeles? — Kristīne jautā.

— No Marsa. Gaļa arī vietējā, vismaz pārdevējs teica, ka tā izaudzēta tepat, ostā. Dārzeņi ir mūsējie. — Torstens atbild.

— Un vista garšo gluži kā īsta! — Tomas piebilst.

Kad viņi pabeiguši maltīti, Ragnars un Tomas pastāsta pārējiem par savu sarunu ar Zigurdsonu un izskaidro situāciju.

— Mēs riskējam ar sava pasākuma rentabilitāti. — Ragnars pabeidz.

— Taču ja mēs varam izvairīties no šādas situācijas atkārtošanās, tas ir tā vērts. — Tomas atbild. — Šoreiz mums ļoti paveicās! Bojājumi varēja būt daudz nopietnāki, un ja tuvumā nebūtu bijis neviens kuģis, kas var nākt palīgā laicīgi… —

— Ja svaru kausos liek dzīvību un naudu… — Agneta piebilst. — Izdzīvojot mēs varam atgūties no finansiāliem zaudējumiem. —

— Ne tad, ja mēs nevarēsim atmaksāt parādus. — Ragnars atbild.

— Ja mums būs vajadzīgs vēl viens šāds vai vēl dārgāks remonts, tas būs vēl grūtāk. — Tomas iebilst. — Tā sensoru sistēma ir ellīgi dārga, jā, bet efektīva. Ja mums tāda būtu bijusi iepriekš, mēs būtu pamanījuši tos ledus gabalus laicīgi, un tagad mierīgi turpinātu savu ceļu, nevis sēdētu šeit. Varbūt jau urbtu pirmo akmeni. —

Ragnars redz draugu sejās, ka viņa arguments par finansiālajiem apsvērumiem ir noraidīts.

— Mums nav pietiekami brīvo līdzekļu remontam, tātad vienalga jāmeklē papildus kredīts. Tad jau izdevīgāk varētu būt tai pašā iekļaut arī tos sensorus. Vispirms mēģināšu sarunāt papildinājumu ar esošajiem kreditoriem. —

— Pieci apļi. — Torstens saka.

— Ko? — Ragnars neizpratnē pārjautā.

— Šo divu dienu laikā esmu noskrējis piecus apļus apkārt Deimosam. —

Sekojošā smieklu šalts samazina telpā valdošās nopietnās atmosfēras smagumu.

— Un kā tu jūties? — Ragnars jautā, kad smekli ir apklusuši.

— Labi! Kādēļ arī man ir ierosinājums atsākot ceļu mums visiem palielināt ikdienas treniņu apjomu līdz vismaz piecām stundām. — Torstens atbild.

— Agneta? —

— Pilnīgi piekrītu Torstenam! Un to, ka treniņš ir galvenais līdzeklis pret muskuļu atrofiju un kaulu dekalcifikāciju, galvenajām bezsvara stāvokļa blaknēm, es esmu atkārtojusi jau kopš paša sākuma. —

— Labi, pārskatīšu mūsu ikdienas grafiku. Un kā tu pati jūties? — Ragnars jautā, ievērojis, ka māsa pirmā pārstāja smieties, sāpēm pārvarot uzjautrinājumu.

— Rīt ar nākamo reisu došos lejup, lai lielākā gravitātē sadziedētu ribu. —

This entry was posted in Sarkanā planēta and tagged , . Bookmark the permalink.

Uzraksti savu viedokli

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.