Reliģisko organizāciju darbības regulējumam jābūt vienkāršotam, vispārīgam un vienlīdzīgam

By Saeima [CC BY-SA 2.0 (https://creativecommons.org/licenses/by-sa/2.0)], via Wikimedia Commons

Latvijas Republikas Satversmes 99. pants nosaka valstij pienākumu nodrošināt un aizsargāt cilvēka tiesības uz reliģiskās pārliecības brīvību. Tas ietver:

..tiesības brīvi noteikt savu attieksmi pret reliģiju, individuāli vai kopā ar citiem pievērsties kādai reliģijai vai nepievērsties nevienai no tām, brīvi mainīt savu reliģisko vai citu pārliecību, veikt reliģisko darbību, kā arī paust savu reliģisko pārliecību, ievērojot spēkā esošos likumdošanas aktus.

[Reliģisko organizāciju likuma 2. panta 2. daļa]

Lai arī kāda būtu mana attieksme pret reliģiju, lai arī kādai reliģijai es izvēlētos pievērsties, man ir tādas pašas tiesības veikt reliģisko darbību un paust savu reliģisko pārliecību kā ikvienam citam cilvēkam. Lai to nodrošinātu, ar normatīvajiem aktiem regulējot reliģisko organizāciju darbību valsts attieksmei ir jābūt vienlīdzīgai pret visām reliģiskajām organizācijām, kas valstī darbojas, vēlas vai varētu vēlēties uzsākt darbību.

Šobrīd Latvijā reliģisko organizāciju darbību reglamentē 14 spēkā esoši likumi. No tiem 8 ir īpašie likumi, kas regulē valsts īpašās attiecības ar atsevišķām reliģiskajām organizācijām:

  1. Latvijas Apvienotās Metodistu Baznīcas likums;
  2. Latvijas Baptistu Draudžu Savienības likums;
  3. Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas likums;
  4. Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likums;
  5. Latvijas Vecticībnieku Pomoras Baznīcas likums;
  6. Rīgas ebreju reliģiskās draudzes likums;
  7. Septītās Dienas Adventistu Latvijas draudžu savienības likums
  8. Par Latvijas Republikas un Svētā Krēsla līgumu, kas regulē Latvijas Republikas īpašās attiecības ar Romas katoļu baznīcu.

Šīs īpašās attiecības ietver reliģiskās organizācijas statusu, pārvaldes (“Baznīcas galva”) regulējumu, pastorālās sarunas aizsardzību, īpašuma tiesību un finansējuma regulējumu, kapsētu pārraudzību, ceremonijas kapsētās, kultūras pieminekļu aizsardzību un pieejamību, attiecības ar militāro dienestu un kapelānu garīgo darbību ieslodzījuma vietās un militārajā dienestā, sadarbību patvēruma piešķiršanas procesā, reliģiskās organizācijas darbību izglītības jomā un attiecības ar darbiniekiem. Nekā no tā nav Reliģisko organizāciju likumā, kura lielākā daļa veltīta reliģisko organizāciju reģistrācijas kārtībai.

Turklāt uz Reliģisko organizāciju likuma pamata izdoto Ministru kabineta Noteikumu par kapelānu dienestu 5. punkts nosaka ierobežotu skaitu reliģisko organizāciju, kas var izvirzīt kapelānus, proti, augšminētās reliģiskās organizācijas, kā arī Vasarsvētku draudžu savienība un Dievturu sadraudze. Tas nepamatoti liedz citām reliģiskajām organizācijām piederīgiem ieslodzītajiem un Nacionālo bruņoto spēku militārpersonām tiesības uz kapelāna pakalpojumiem.

Tāpat citām reliģiskajām organizācijām nav tiesības īstenot teoloģisko izglītību un veidot savas skolas, kur savus bērnus izglītot atbilstoši savas reliģijas kanoniem, ar kādām ir apveltītas šīs īpašās reliģiskās organizācijas.

Visiem šiem likumiem ir ļoti līdzīgs uzdevums, definēts likuma 2. panta 2. daļā, un tas satur atsauces uz konkrētās reliģiskās organizācijas “Latvijā tradicionālas reliģijas” statusu, ilglaicīgu pastāvēšanu un izplatību Latvijas teritorijā, “īpašu” ieguldījumu sabiedrības fiziskās un garīgās veselības, izglītības, kultūras, sociālās palīdzības un citās jomās un tās valdījumā esošo kultūras un mākslas mantojumu.

Vai šie argumenti ir pietiekami, lai šīs astoņas reliģiskās organizācijas izceltu īpašā statusā un, pretēji Satversmes noteiktajam, aizstāvētu šo organizāciju īpašās intereses?

Visas Latvijā reģistrētās reliģiskās organizācijas, gan “tradicionālās”, gan “netradicionālās”, darba būtībā vienu un to pašu:

  • apvieno cilvēkus ar līdzīgu reliģisko pārliecību kopīgai reliģiskai darbībai un reliģiskās pārliecības paušanai, kas cita starpā ietver arī viena vai cita veida morāli ētisko kodeksu;
  • rūpējas par sabiedrības fizisko un garīgo veselību, izglītību un kultūru, veicina cilvēku socializāciju;
  • uztur labdarības organizācijas, kas palīdz trūcīgiem cilvēkiem un citiem problēmās nonākušajiem.

Visu reliģiju sludinātais morāli ētiskais kodekss, atsijājot pārsvarā ar reliģisko praksi saistītas un ceremoniālas atšķirības, būtībā ir ļoti līdzīgs, to var dēvēt arī par vispārcilvēciskajām vērtībām.

Šos likumus vieno arī cits ne mazāk būtisks apstāklis – tie ir pieņemti 2007. un 2008. gadā, jeb drīz pēc Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai, kad tuvojās robežu ar pārējo Eiropu pilnīga atvēršana. Acīmredzot, būtisks motivators šādai īpašai valsts un “tradicionālo” reliģisko organizāciju attiecību noregulēšanai ir bijušas bažas par citu reliģiju ienākšanu un “tradicionālo” reliģiju lomas mazināšanos. Vai tam ir pamats? Vai kristīgo konfesiju ietekme Latvijā ir mazinājusies proporcionāli citu reliģiju ietekmes pieaugumam? Pew Research Center 2010. gadā veiktais pētījums par reliģiju stāvokli pasaulē The Global Religious Landscape liecina, ka 84% no tobrīd 6,9 miljardiem pasaules iedzīvotāju identificē sevi ar kādu no reliģijām, un kristietība joprojām ir vispopulārākā no tām, apvienojot 31,5% pasaules iedzīvotāju, turklāt 87% kristiešu dzīvo valstīs, kur viņi ir vairākums. Latvijā 55,8% iedzīvotāju sevi identificēja kā piederīgus kristietībai, 43,8% – kā nepiederošus nevienai reliģijai, un no >0,1% līdz 0,2% sevi identificēja kā citai reliģijai piederīgus, tai skaitā islāmam un jūdaismam. Varbūt kristīgo konfesiju ietekmes sarukumam ir citi iemesli?

Galvenā problēma, ar ko Saeimai vajadzētu strādāt, ir tā, ka pašreizējais reliģisko organizāciju darbības regulējums aizsargā atsevišķu reliģisko organizāciju intereses. Taču būtiskākais gan Latvijas Republikas Satversmē, gan Reliģisko organizāciju likumā ir cilvēka brīvība izvēlēties savu reliģisko pārliecību un tai sekot, lai vai kāda tā būtu. Tam ir jābūt vienīgajam mērķim valstij ar normatīvajiem aktiem regulējot reliģisko organizāciju darbību. Arī Satversmes tiesas 26. aprīļa spriedums par atsevišķu Reliģisko organizāciju likuma normu neatbilstību Satversmei iezīmē Saeimai šādu darba virzienu. Tādēļ ir vienā vispārīgā likumā jānoregulē visi reliģisko organizāciju darbības tiesiskie aspekti, ievērojot vienlīdzīgi visu reliģisko organizāciju intereses un atstājot pietiekami daudz brīvības likuma nosprausto robežu ietvaros, lai ikviens cilvēks varētu īstenot savu reliģiskās pārliecības brīvību. Un īpašās attiecības ar atsevišķām reliģiskajām organizācijām regulējošie īpašie likumi ir jāatceļ.

 

 

This entry was posted in Kultūra, Manas politiskās iniciatīvas, Sabiedrība and tagged , , , , , . Bookmark the permalink.

One Response to Reliģisko organizāciju darbības regulējumam jābūt vienkāršotam, vispārīgam un vienlīdzīgam

  1. Pingback: Latvijas blogāres apskats #145 (24.09.-30.09.). – BALTAIS RUNCIS

Uzraksti savu viedokli

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.