Šī gada Eiropas parlamenta (EP) vēlēšanu diskusijās – gan 16. aprīļa raidījuma “Sastrēgumstunda” diskusijā ar Eiropas Tautas partijas (EPT) kandidātu Eiropas Komisijas (EK) prezidenta amatam Žanu-Klodu Junkeru (Jean-Claude Juncker), gan 7. maija EP deputātu kandidātu debatēs LTV1 – viens no galvenajiem jautājumiem ir:
vai, kā un kad Latvija sasniegs Rietumeiropas labklājības līmeni.
Manuprāt, atslēgas vārds atbildē uz šo jautājumu, ko uzsver arī Junkers, ir produktivitāte – lai pelnītu vairāk un dzīvotu labāk, mums ir jāstrādā produktīvāk, kas nozīmē saražot vairāk IKP īsākā laika posmā.
Produktivitātes pieaugums ir ilgtspējīga labklājības pieauguma pamats. Pievienotajā grafikā (1. attēls) attēlotas produktivitātes un vidējās neto darba samaksas izmaiņas (% salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu) Latvijā no 2005. līdz 2013. gadam. Par produktivitātes rādītāju šeit esmu izvēlējies vienas nostrādātas dienas laikā saražoto IKP, ko aprēķināju pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem.
1. att. Produktivitātes un darba samaksas izmaiņas (% salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu) Latvijā 2005.-2013. g. Pēc CSP datiem.
Redzams, ka 2006.-2008. gadā, jeb “treknajos gados”, darba samaksa pieauga ievērojami straujāk par produktivitāti, kas loģiski noveda pie krīzes. Atalgojumam tik ļoti pārsniedzot produktivitāti, uzņēmumi zaudē konkurētspēju, un visu ekonomiku drīz vien piemeklē ļoti nopietnas problēmas.
Pēdējo trīs gadu tendencē es redzu gan labu ziņu, gan sliktu. Labā – atšķirība starp produktivitātes un atalgojuma pieaugumu ir mazāk kā 5 procentpunkti, kas ir pietiekami maz, lai neradītu problēmas. Sliktā – šis pieaugums ir pārāk lēns. Lai mēs sasniegtu Rietumeiropas labklājības līmeni, produktivitātei, un tai sekojoši – atalgojumam, ir jāpieaug daudz straujāk.
Kā to panākt?
Produktivitāti ietekmē divi faktori:
- cilvēkresursi;
- tehnoloģijas.
Cilvēkresursu attīstība nozīmē uzlabot veselības aprūpes un izglītības sistēmas, kā arī veicināt mūsu cilvēku dzīves veida veselīgumu. Cilvēks strādā produktīvāk tad, kad ir vesels, un ja viņam ir labāka izglītība. Un izglītība nozīmē ne tikai zināšanas, bet arī izpratni par plašāku kontekstu, prasme atrast nepieciešamo informāciju un motivācija.
Pats esmu novērojis, ka es strādāju produktīvāk tad, kad regulāri sportoju, jo pēc vingrošanas domas raisās vieglāk, enerģijas, ko veltīt darbam, ir vairāk un pietiek ilgākam laikam, neieciešams mazāk atpūtas paužu un kafijas kā asinsspiedienu paaugstinoša stimulanta, tā vietā pietiek ar tēju vai ūdeni. Laikā, kad nesportoju, koncentrēt uzmanību un spēkus darbam bija grūtāk, to biežāk novērsa dažādas blakuslietas, bija nepieciešamas biežākas un garākas atpūtas pauzes, biežāk strādāju “enerģētiski”.
Turklāt sportisks dzīves veids ir labākā slimību profilakse, nostiprinot imūnsistēmu un novēršot ar mazkustīgumu tieši saistītas slimības.
Fizisko aktivitāšu trūkums veicina lieko svaru un aptaukošanos, kā arī virkni hronisku slimību, piemēram, sirds un asinsvadu slimības un diabētu, kas savukārt pasliktina dzīves kvalitāti, kaitē cilvēka veselībai un rada slogu veselības aizsardzības budžetam un ekonomikai.
Apinis, P., Sports kā veselība
Tādēļ ieguldījumiem sportiskās aktivitātēs naudu un laiku taupīt nevajag! Ir nepieciešams darba devējiem apmaksāt saviem darbiniekiem sporta nodarbības (sporta klubi mēdz šādiem klientiem piedāvāt ievērojamas atlaides), vai cilvēkam pašam investēt sava dzīves veida veselīgumā. Un valstij ir jāatbalsta šādas investīcijas, lai tām būtu arī tieša atdeve īsākā laika posmā.
Tik pat svarīgs produktivitātes faktors ir tehnoloģija – ar labākām tehnoloģijām var saražot vairāk, to lietošanai nepieciešama augstāka kvalifikācija, un augstāka kvalifikācija nozīmē augstāku atalgojumu (teorētiski). Šim ļoti labs piemērs ir par grāvja rakšanu ar lāpstu un ar traktoru, ko savā rakstā izmanto Latvijas Bankas (LB) ekonomists Oļegs Krasnopjorovs. Tādēļ ir nepieciešamas investīcijas tehnoloģiskajā attīstībā, un valstij tās ir jāatbalsta, piemēram, galvojot aizdevumu šādiem projektiem. Nelaimīgā “Liepājas metalurga” gadījuma dēļ nedrīkst atteikties no valsts galvojumu došanas, bet ir jāmācās no šai gadījumā pieļautajām kļūdām.
Latvija var sasniegt Rietumeiropas labklājības līmeni vienīgi paaugstinot produktivitāti. “Trekno gadu” un tiem sekojošās ekonomiskās krīzes pieredze rāda, ka tieši produktivitātes pieaugums ir ilgtspējīga labklājības pieauguma pamats. Un Latvijai šis pieaugums ir nepieciešams straujāks.
Lai to sasniegtu, nepieciešamas investīcijas cilvēkresursos – sakārtojot un uzlabojot veselības aprūpes un izglītības sistēmas un atbalstot gan uzņēmēju, gan cilvēku personīgās investīcijas sportiskā, veselīgā dzīves veidā – un tehnoloģiskajā attīstībā.
Raksts tapis speciāli Vienotības Jaunatnes organizācijai.