Politiskā apziņa, politiskā līdzdalība un politiskā atbildība

5. aug 2010 10:03 Šai rakstā apskatīšu jēdzienus „politiskā apziņa”, „politiskā līdzdalība” un „politiskā atbildība”, jo uzskatu, ka šos jēdzienus ir ļoti vēlams saprast ikvienam pilsoniskas sabiedrības loceklim, bet politiķim tos nesaprast ir nepiedodami! Vispirms īsumā par to, kas ir politika. Sengrieķu filosofs Platons, un līdzīgi viņam arī viņa skolnieks Aristotelis, ar politiku saprata valsts iekārtu un tās veidošanu. Šāda politikas jēdziena izpratne, saistot to galvenokārt ar valsts pārvaldīšanas lietām, pastāvēja līdz pat 20. gadsimtam, lai gan jau 19. gadsimtā vairāki autori politikas saturā sāka saskatīt arī citus aspektus, piemēram, „at­tie­cī­bas lie­lo so­ci­ālo gru­pu un šķi­ru star­pā (O. Konts), vi­ņu cī­ņu par sa­vu in­ter­ešu īs­te­no­ša­nu valsts pār­val­dī­ša­nā (K. Markss, F. En­gelss).” [2, 6. lpp.] Tomēr dziļākajā būtībā politika nodarbojas ar sabiedrības pārvaldīšanu, tā ir politikas pamatfunkcija. Šī funkcija politikai ir uzticēta tāpēc, ka „sa­bied­rī­bā tie­šā un ne­tie­šā mij­ie­dar­bī­bā nepārtrauk­ti at­ro­das dau­dzi cil­vē­ki. Katrs no vi­ņiem ir ap­vel­tīts ar sa­vu pat­stā­vī­gu ap­zi­ņu un sa­ska­ta sa­vas in­te­re­ses, kā vi­ņam ša­jā sa­bied­rī­bā la­bāk iz­dzī­vot. Bet šīs in­te­re­ses bie­ži ne­sa­krīt gan ar ci­tu cil­vē­ku in­te­re­sēm, gan ar sa­bied­rī­bas ko­pī­ga­jām in­te­re­sēm. Ja cil­vē­ki va­dī­tos vie­nī­gi no sa­vu indi­vi­du­ālo va­ja­dzī­bu iz­prat­nes, vi­ņi sa­vu cen­tie­nu sav­star­pē­jās sa­dur­smēs sa­ār­dī­tu sabied­rī­bu. Ta­ču sa­bied­rī­ba ir ne­pie­cie­šams vi­ņu ek­sis­ten­ces nosacījums, un, ja tās nebūtu, vi­ņi pa­ši aizie­tu bo­jā. Tā­pēc ne­pie­cie­ša­ma kā­da pār­i atseviš­ķiem in­di­vī­diem stāvo­ša sa­kār­to­tī­ba, kas re­gu­lē­tu vi­ņu sa­bied­ris­ko iz­tu­rē­ša­nos visas sa­bied­rī­bas mē­ro­gā. Šo uz­de­vu­mu pil­da po­li­ti­ka. Te arī pa­rā­dās po­li­ti­kas dzi­ļā­kā jēga – pa­sar­gāt sa­bied­rī­bu no spon­tā­na paš­sai­ru­ma (en­tro­pi­jas). Vi­si pā­rē­jie po­li­ti­kā iz­virzā­mie mēr­ķi, to vai ci­tu gru­pu in­ter­ešu īs­te­no­ša­na ie­spē­ja­ma vie­nī­gi ar no­sa­cī­ju­mu, ka sa­gla­bā­sies pa­ti sa­bied­rī­ba, respek­tī­vi, tiks re­ali­zē­ta po­li­ti­kas pa­mat­fun­kci­ja.” [2, 8. lpp.] Un, manuprāt, šai rakstā analizētie trīs jēdzieni ir vieni no svarīgākajiem politikā, bez kuru izpratnes politiķis nevar veikt savu darbu.

Po­li­tis­kā ap­zi­ņa
Jēdziens „politiskā apziņa” tieši šādā formā nekur teorētiskajā literatūrā neparādās, taču es uzskatu, ka tas ir viens no politiskās kultūras elementiem, tādēļ vispirms apskatīšu, kas ir politiskā kultūra?
Gundars Catlaks un Jānis Ikstens grāmatā „Politika un tiesības” par politisko kultūru raksta, ka tā ir „in­di­vī­du uz­ska­ti par po­li­ti­ku un po­li­tis­ko pro­ce­su vēr­tē­jums, kā arī at­tiek­sme pret tiem. Tā rak­stu­ro sa­bied­rī­bā iz­pla­tī­tā­kos vie­dok­ļus par po­li­tis­ka­jiem pro­ce­siem un pa­rā­dī­bām.” [1, 52. lpp.] Turpat autori uzsver, ka politiskā kultūra nevar būt „laba” vai „slikta”, tā nevar uzlaboties vai pasliktināties, jo tā ir sabiedrības vērtējums politiskajiem procesiem un parādībām valstī, politiķiem. Tomēr mūsu valsts politiskā kultūra plašsaziņas līdzekļos tiek vērtēta kā slikta, zema, neapmierinoša utt. saistībā gan ar politiķu attieksmi pret viņu pašu darbu, pret vēlētājiem (saviem darba devējiem) un pret sabiedrības interesēm, gan ar iedzīvotāju zemo politisko aktivitāti, kā arī nespēju un, bieži vien, arī nevēlēšanos saprast valsts politiskos procesus, kam liela daļa cēloņu ir jāmeklē atkal politiskajā elitē, tās uzvedībā pēdējos 20 gados.
Ir ļoti svarīgi analizēt un vērtēt politisko kultūru, jo „po­li­tis­kā kul­tū­ra bū­tis­ki ietek­mē ik­vie­nas po­li­tis­kās sis­tē­mas fun­kci­onē­ša­nu. Īpa­ši tas sa­kāms par sa­bied­rī­bas līdzda­lī­bu po­li­tis­ka­jos pro­ce­sos un vē­lē­ša­nās, kā arī uz­ti­cī­bu valsts pār­val­des institūcijām.” [1, 53. lpp.] Bez iedzīvotāju uzticēšanās valsts pārvaldes institūcijām ir spējīgs pastāvēt vienīgi totalitārs režīms, un, kā vēsture pierāda, arī ne ilgi, arī totalitārs režīms agri vai vēlu sabrūk, ja iedzīvotāji tam neuzticas, jo nekas nespēs atturēt iedzīvotājus aizbraukt no šīs valsts, vai arī apvienoties režīma sagraušanai. Taču demokrātisks režīms, zaudējis iedzīvotāju uzticību, sagrūs daudz ātrāk, ja vien nespēs mainīties, pilnveidoties un šo uzticību atgūt. Turklāt demokrātiskajā režīmā zema iedzīvotāju līdzdalība politiskajos procesos un vēlēšanās slēpj riskus, ko apskatīšu nākamajā nodaļā.
Kā tad veidojas politiskā kultūra? Grāmatas „Politika un tiesības” autori uzsver politiskās kultūras veidošanās ilglaicīgumu un sabiedrības vēsturiskās pieredzes nozīmību. Bet tās nodošanu nākamajām paaudzēm viņi skata kā socializācijas apakšsfēru – politisko socializāciju. Sabiedrības vēsturiskā politiskā pieredze netiek pārkopēta uz jauno paaudzi, bet, tāpat kā vispārējās socializācijas gadījumā, katrs jaunās paaudzes indivīds, esot mijiedarbībā ar veco paaudzi, saviem vienaudžiem, skolas kolektīvu, savu apkārtējo vidi un plašsaziņas līdzekļiem, pieņem, adaptē, modificē un noraida dažādus no apkārtējiem socializācijas aģentiem saņemtos priekšstatus, uzskatus un vērtējumus par politiskajiem procesiem un parādībām, tādēļ politiskās socializācijas process ir ļoti sarežģīts, un nevar prognozēt, piemēram, ka profesionāla politiķa atvasei būs pozitīva un ieinteresēta attieksme pret politiku, tikpat labi šis jaunietis var saskarties ar atšķirīgiem politiskajiem uzskatiem un, savā ģimenē iegūdams daudz plašāku ieskatu politiskajos procesos nekā, piemēram, flīzētāja atvase, var izveidot negatīvu un noraidošu attieksmi pret politiku. Tāpat ir iespējama, ka šādas ģimenes atvasei radīsies tāda attieksme pret politiku tad, ja viņa vecāks/-i ir no tiem politiķiem, kam pret vēlētājiem ir nicinoša un ciniska attieksme un kas atļaujas savā darbā nerēķināties ar sabiedrības interesēm.
Tā būtu neveiksmīga politiskā socializācija – jaunajai paaudzei izveidojas negatīva un noraidoša un iepriekšējai paaudzei krasi pretēja politiskā kultūra. Tādejādi vājinās režīma leģitimizācija, t.i., sabiedrība arvien mazāk atbalsta pastāvošo politisko režīmu, un tas apdraud politisko stabilitāti. Taču, manuprāt, vēsture rāda arī mums vismaz vienu piemēru, kad politiskais režīms ir sagruvis tieši veiksmīgas, nevis neveiksmīgas politiskās socializācijas rezultātā – PSRS sabrukšana un Latvijas neatkarības atjaunošana. Manuprāt, šajā gadījumā padomju politiskā režīma stabilitāti būtu stiprinājusi tieši neveiksmīga politiskā socializācija, ja nebūtu norisinājusies Latvijas pirmās brīvvalsts politiskās kultūras pārmantošana*, kā arī nebūtu bijusi , lai arī nelegāla, saikne ar Rietumu plašsaziņas līdzekļiem, un Latvijas iedzīvotāju politisko socializāciju nebūtu ietekmējušas demokrātiskās vērtības, ko centās panākt padomju vara, uzspiežot diametrāli pretēju ideoloģiju. Tādēļ arī 80-to gadu beigās realizējās „mazā pirkstiņa iedošanas” princips.”**.
Nodaļas sākumā rakstīju, ka politiskā apziņa ir politiskās kultūras elements, tādēļ to, manuprāt, var definēt kā apzinātus priekšstatus par politiskajiem procesiem, spēju kritiski izvērtēt politiķu darbus un teikto un to abu savstarpējo atbilstību, kā arī savas lomas sabiedrības politikas veidošanā un tās ietekmēšanas iespēju apzināšanās (1. att.). Galvenā loma politiskās apziņas veidošanās procesā ir politiskajai socializācijai, kuras gaitā indivīds, mijiedarbojoties ar vecākiem, skolotājiem, vienaudžiem, apkārtējo vidi, plašsaziņas līdzekļiem, iegūst informāciju par pašvaldībā, valstī, reģionā un pasaulē notiekošajiem politiskajiem procesiem un iepazīstas ar dažādiem to vērtējumiem, un veido savus priekšstatus un attieksmi pret politiku un tās procesiem.
Nodaļas sākumā rakstīju, ka politiskā apziņa ir politiskās kultūras elements, tādēļ to, manuprāt, var definēt kā apzinātus priekšstatus par politiskajiem procesiem, spēju kritiski izvērtēt politiķu darbus un teikto un to abu savstarpējo atbilstību, kā arī savas lomas sabiedrības politikas veidošanā un tās ietekmēšanas iespēju apzināšanās (1. att.). Galvenā loma politiskās apziņas veidošanās procesā ir politiskajai socializācijai, kuras gaitā indivīds, mijiedarbojoties ar vecākiem, skolotājiem, vienaudžiem, apkārtējo vidi, plašsaziņas līdzekļiem, iegūst informāciju par pašvaldībā, valstī, reģionā un pasaulē notiekošajiem politiskajiem procesiem un iepazīstas ar dažādiem to vērtējumiem, un veido savus priekšstatus un attieksmi pret politiku un tās procesiem.
Po­li­tis­kā līdz­da­lī­ba
De­mo­krā­tis­kā un pil­so­nis­kā sa­bied­rī­bā kaut kā­da vei­da līdz­da­lī­ba po­li­ti­kā ir neizbē­ga­ma sa­bied­rī­bas lo­cek­ļu dzī­ves sa­stāv­da­ļa, jo šāda sabiedrība pati nodarbojas ar politiku jeb sabiedrības pārvaldīšanu. „Ar politisko līdz­da­lī­bu sa­prot in­di­vī­du iesaistīšanos po­li­tis­kās ak­ti­vi­tā­tēs no­lū­kā ie­tek­mēt valsts pār­val­des sis­tē­mu un tās dar­bī­bu sev vē­la­mā vir­zie­nā.” [1, 56. lpp.] Tā­dēļ teorē­tis­ki (un da­žā­dā lī­me­nī, at­ka­rī­bā no konkrētas valsts, arī prak­tis­ki) valsts pār­val­des sis­tē­mu un tās dar­bī­bu ie­tek­mē tie, ku­ri līdz­dar­bo­jas po­li­ti­kā, vi­ņiem ir daudz lie­lā­kas cerī­bas uz to, ka vi­ņu in­te­re­ses tiks īstenotas. Sa­vu­kārt tiem, ku­ri ne­līdz­dar­bo­jas po­li­ti­kā, nav ie­spē­ju to ie­tek­mēt un ir daudz ma­zā­kas iz­re­dzes uz sa­vu in­ter­ešu īs­te­no­ša­nos. Ar to arī ir iz­skaid­ro­ja­ma po­li­tis­kās pasivi­tā­tes bīs­ta­mī­ba – jo ma­zāks sa­bied­rī­bas lo­cek­ļu skaits ak­tī­vi līdz­dar­bo­jas po­li­ti­kā, jo lie­lā­kas ie­spē­jas ir po­li­tis­ki ak­tī­vā­ka­jiem cil­vē­kiem īs­te­not sa­vas in­te­re­ses un mazā­ka ne­pie­cie­ša­mī­ba tās sa­ska­ņot ar ci­tu līdz­cil­vē­ku un sabiedrības vispārējām interesēm, tādejā­di pa­lie­li­not risku, ka valsts tiks pār­val­dī­ta šau­ra cil­vē­ku lo­ka in­ter­ešu nodrošināšanai, ma­zi­nā­sies valsts de­mo­krā­tis­kums un tie­sis­kums, pa­lie­li­nā­sies pā­rē­jās sabied­rī­bas politiskā pasivitāte, kā tas šo­dien vē­ro­jams Lat­vi­jā. Tā­dēļ po­li­tis­kā līdz­da­lī­ba ir jo vai­rāk nepiecieša­ma!
Pastāv vairākas po­li­tis­kās līdz­da­lī­bas for­mas:
1. Kon­ven­ci­onā­lās jeb tra­di­ci­onā­lās
     1) pie­da­lī­ša­nās vē­lē­ša­nās;
     2) dar­bī­ba kā­dā po­li­tis­ka­jā par­ti­jā;
     3) rak­stis­ka sa­zi­nā­ša­nās ar po­li­tis­ka­jiem va­dī­tā­jiem un valsts pār­val­des pārstāv­jiem.
2. Ne­kon­ven­ci­onā­lās jeb ne­tra­di­ci­onā­lās
     1) bo­iko­ti;
     2) po­li­tis­kie strei­ki;
     3) de­mon­strā­ci­jas;
     4) pil­so­nis­kā ne­pa­kļau­ša­nās
un līdz­īgas dar­bī­bas.
[1]
Piedalīšanās vēlēšanās ir visizplatītākā politiskās līdzdalības forma, ko vismaz reizi mūžā ir izmantojis ikviens demokrātiskas valsts iedzīvotājs, tai pat laikā tā ir arī vissenākā līdzdalības forma, radusies Senajā Grieķijā piedzimstot demokrātijai. Turklāt pilsoniskā sabiedrībā, kurā cilvēki vērīgi seko līdzi politiskajiem notikumiem un rūpīgi analizē politiķu darbus un to motīvus, vēlēšanas ir visefektīvākais valsts politikas ietekmēšanas līdzeklis. Tāda sabiedrība neievēlēs politiķus, kuri iepriekš ir zaudējuši sabiedrības uzticēšanos, turklāt apziņa, ka var netikt atkārtoti ievēlēts, politiķi motivē strādāt pēc labākās sirdsapziņas.
Tomēr vēlēšanas ir pārāk reti, un sabiedrībai ir jāietekmē valsts pārvalde ikdienā. Tādu iespēju sniedz līdzdalība politiskajās partijās, kas ir radušās tieši ar šādu nolūku, un rakstiska sazināšanās ar politiskajiem vadītājiem un valsts pārvaldes pārstāvjiem. „Politiskās partijas ir galvenā pārstāvnieciskā un leģitīmā saikne starp pilsoņiem un valsi” [2, 63. lpp.], esot politiskās partijas biedram, cilvēks ir potenciāli un/vai reāli personīgi saistīts ar valsts politisko eliti, un tas dod viņam iespēju izvirzīt savas idejas par valsts pārvaldes jautājumiem. Un vēlreiz uzsveru – jo lielāka sabiedrības daļa ir politiski aktīva, jo mazāka ietekme ir katram individuāli, un tas samazina savtīgu interešu īstenošanas iespējas.
Rakstiska sazināšanās ar politiskajiem līderiem un valsts pārvaldes pārstāvjiem ir gandrīz tikpat izplatīts kā piedalīšanās vēlēšanās. Ar valsts pārvaldes pārstāvjiem rakstiski sazinās arī ikviens, kura intereses nonāk konfliktā ar kādas valsts amatpersonas profesionālo darbību, vai kas vēlas realizēt kādas ieceres pašvaldības teritorijā, piemēram, uzbūvēt savu māju. Tai pat laikā rakstiska sazināšanās ar valsts pārvaldes pārstāvi ir iesniegums policijā par nozagtu velosipēdu. Taču par politisku līdzdalību var uzskatīt tikai tādu rakstisku sazināšanos ar valsts pārvaldes pārstāvi, kuras mērķis ir mainīt kādu esošu normatīvu aktu vai panākt/apturēt kāda jauna likuma pieņemšanu.
Nekonvencionālās politiskās līdzdalības formas īpaši populāras kļuvušas 20. gadsimtā ap 50. gadiem, taču vismaz daļa no tām ir bijušas pazīstamas jau agrāk, piemēram, ASV Neatkarības karu ievadīja Anglijas preču boikots angļu Ziemeļamerikas kolonijās, streiki parādījās 19. gadsimtā līdz ar strādnieku kārtas strauju pieaugumu industriālajās pilsētās un strādnieku politisko kustību un organizāciju attīstīšanos, ar pilsoniskās nepakļaušanās ideju Mahatma Gandijs iepazinās, dzīvodams Dienvidāfrikā. Parasti šīs līdzdalības formas tiek pielietotas tad, kad tradicionālās nedod gaidītos rezultātus, tās ir daudz radikālākas un mēdz būt samērā destruktīvas, kā, piemēram, „13. janvāra nemieri” 2008. gadā Vecrīgā. Šo līdzdalības formu pielietošana visbiežāk ir rezultatīva, jo tās ļoti skaidri parāda politiķiem tautas neapmierinātību ar viņu darbību un tās pieprasījumu kaut ko mainīt.
Po­li­tis­kā at­bil­dī­ba
Plašsaziņas līdzekļos ne reizi vien dzirdēta prasība kādai amatpersonai uzņemties politisko atbildību. Bet kas ir politiskā atbildība?
Manuprāt, politiskā atbildība ir politiskās ētikas, „ētis­ku sprie­du­mu iz­teik­ša­na par po­li­tis­ku dar­bī­bu” [2, 98. lpp.], kategorija. Tā nosaka, ka politiķim ir jāuzņemas atbildība par saviem darbiem, lai kādi tie būtu, tāpat kā ikvienam cilvēkam un ikvienas jomas profesionālim. Politiķis ir atbildīgs par to, lai viņa darbs nekaitētu sabiedrības interesēm un būtu vērsts uz sabiedrības interešu realizēšanu, lai tas atbilstu politikas pamatfunkcijai – regulēt sabiedrībā notiekošos mijattiecību procesus tā, lai nodrošinātu sabiedrības pastāvēšanu un attīstību.
Nobeigums
Politika ir cilvēka darbības sfēra, kuras pamatfunkcija ir pārvaldīt sabiedrību – nodrošināt sabiedrības eksistenci un attīstību, neļaujot atsevišķo indivīdu atšķirīgo interešu sadursmēm iznīcināt to. Un vieni no svarīgākajiem jēdzieniem, kas politiķim ir jāpazīst obligāti, taču ir vēlams tos pazīt ikvienam pilsonim, ir „politiskā apziņa”, „politiskā līdzdalība” un „politiskā atbildība”.
Politiskā apziņa ir politiskās kultūras elements un veidojas politiskās socializācijas procesā, pārņemot, adaptējot un noraidot sabiedrībā valdošos priekšstatus par politiskajiem procesiem un parādībām, sabiedrības politiski vēsturisko pieredzi. Tā ir apzināti priekšstati par politiskajiem procesiem, spēja kritiski izvērtēt politiķu darbus un vārdus un to savstarpējo atbilstību, kā arī savas lomas sabiedrības politikas veidošanā un tās ietekmēšanas iespēju apzināšanās.
Politiskā līdzdalība ir ikviena pilsoņa dzīves neatņemama un viena no svarīgākajām, līdzās ģimenei, darbam, izglītībai un savai personīgajai pilnveidei, sastāvdaļām. Tā ir indivīda iesaistīšanās politiskajos procesos ar mērķi ie­tek­mēt valsts pār­val­des sis­tē­mu un tās dar­bī­bu sev vē­la­mā vir­zie­nā. Īpaši svarīga tā ir tāpēc, ka lielāka sabiedrības politiskā līdzdalība samazina savtīgu interešu īstenošanas iespējas. Tādejādi sabiedrības politiskā pasivitāte reāli apdraud demokrātiju un tiesiskumu valstī.
Politiskajai līdzdalībai ir dažādas formas, kas tiek iedalītas konvencionālajās jeb tradicionālajās un nekonvencionālajās jeb netradicionālajās, daļa no tām ir ar senu vēsturi un saknēm Senajā Grieķijā, daļa ir radusies salīdzinoši nesen un popularitāti guvušas 20. gadsimta vidū. Starp izplatītākajām minamas piedalīšanās vēlēšanās, kas kā demokrātijas „dvīņumāsa” ir vissenākā līdzdalības forma, sarakste ar politiskajiem līderiem, streiki un piketi u.tml.
Politiskā atbildība ir politiskās ētikas kategorija, kas nosaka, ka politiķim ir jāuzņemas atbildība par to, lai viņa darbs atbilstu politikas pamatfunkcijai un īstenotu sabiedrības intereses, nevis būtu tām pretrunā. Politiskās atbildības uzņemšanās noteikti nav atkāpšanās no amata kļūdaina lēmuma dēļ, bet gan kļūdas seku novēršana. Politiķim ir jāuzņemas atbildība par savu darbu tāpat kā jebkuram cilvēkam.
Šai rakstā apskatītie trīs jēdzieni – „politiskā apziņa”, „politiskā līdzdalība” un „politiskā atbildība” – ir vieni no svarīgākajiem politikā, kuri politiķim ir jāpazīst obligāti, un ir vēlams tos pazīt arī ikvienam pilsonim. Politiskā atbildība – jo uz politiķa pleciem vistiešāk un vissmagāk gulst atbildība par valsts nākotni. Līdzdalība un ikviena pilsoņa aktīva iesaistīšanās politiskajos procesos ir demokrātijas nodrošināšanas priekšnoteikums. Bet līdzdalībai nepieciešama mērķtiecība, ko dod politisko procesu un savas lomas tajos apzināšanās.
___
* bet, kaut arī slēpti, vien ģimenes lokā, tā norisinājās
** „Mazā pirkstiņa iedošanas” princips – atvasināts no teiciena: „Iedosi velnam mazo pirkstiņu, paņems visu roku” un ļoti precīzi raksturo PSRS sabrukuma laika procesus, kas iesākās ar Mihaila Gorbačova reformām.
__
[1] Catlaks, G., Ikstens, J., Politika un tiesības, Rīga: Zvaigzne ABC, 2003, 214 lpp., ISBN 9984-22-670-0
[2] Ievads politikā, Rīga: Zvaigzne ABC, 1998, 389 lpp., ISBN 9984-004-987-6
This entry was posted in Arhīvs and tagged , , , , . Bookmark the permalink.

Uzraksti savu viedokli