Skafandrā tērpies un ķiveri padusē turēdams, priecīgu melodiju svilpodams Pēteris soļo pāri stāvlaukumam pie automobiļa, kura vadīšanai viņš šorīt ir norīkots. Pie tā viņu jau gaida skafandros tērpušos cilvēku bariņš, aktīvi sarunādamies.
– Pēteris Ozoliņš? – pievērsusi uzmanību viņam jautā moža sieviete ar ciešā bizē sapītiem tumši brūniem matiem, kas līdz tam stāvēja pretī pārējiem, kaut ko skaidrodama.
– Tas pats! – Pēteris atsaucas.
– Šodien mēs esam Jūsu krava. Doktore Margarēte Karenbauere! – Viņa stādās priekšā un sniedz roku, tad īsi iepazīstina ar pārējo zinātnieku komandu, kas dodas lauka pētījumā ievākt augšņu paraugus.
Vakara krēslai satumstot viņi dodas atpakaļceļā. Šoreiz automobili vada Emanuels, viens no pētnieku grupas dalībniekiem, kamēr Pēteris sēž pasažieru kabīnē līdzās Margarētei.
– Uz kādu jautājumu jūs meklējat atbildi? –
– No kurienes mēs nākam? – Margarēte atbild ar savas universitātes lekcijas ievadjautājumu. Manīdama sarunas biedra nemainīgajā sejas izteiksmē patiesu interesi, viņa turpina:
– Mēs meklējam dzīvības pazīmes. Ja izdotos tādas atrast un šeit kādreiz ir bijusi dzīvība, vai tā un dzīvība uz Zemes ir līdzīgas vai atšķirīgas? No tā būtu secināms, vai tām ir kopīgs izcelsmes avots kaut kur Visumā, vai uz katras planētas dzīvība radusies neatkarīgi. –
– Vai esat kaut ko jau atraduši? –
– Vēl ne, bet mēs te strādājam tikai četrus gadus. –
– Tev ir fascinējošas pelēkās šūniņas! –
– Paldies par komplimentu! – pasmaidījusi un nosarkusi Margarēte atbild.
– Tā kā ir jau diez gan vēls, es palieku šai pilsētā pa nakti. Vai tev interesētu vakara pastaiga un vakariņas manā kompānijā? –
– Jā, tas būtu patīkami! –
– Tad nosūtīšu savas viesnīcas koordinātas un sarunāsim tikšanos, labi? –
Šis stāsts ir daļa no mana jaunā romāna, kas būs pieejams sākot no nākamā Marsa Jaunā gada. Būšu pateicīgs par atsauksmēm!