Šo 2 gadu laikā, kopš darbojos politikā, vairākkārt esmu saskāries ar viedokli, ka partijas ir nedabisks, tautai un demokrātijai antagonisks absolūtais ļaunums, kas jāiznīcina, lai nodrošinātu patiesu demokrātiju. Tādēļ šoreiz apskatīšu divus jautājumus.

Kas ir demokrātija?

Šī jēdziena definīcija internetā ir atrodama, tādēļ to neatkārtošu, bet runāšu par būtību.

Demokrātijai ir divas formas:

1. Tiešā – kāda tā radās senatnē Atēnās. Tajā visus valstij svarīgos jautājumus pilsoņi lemj tieši, bez vēlētu institūciju starpniecības. Taču Atēnas tajos laikos bija ap 3’000 km² liela pilsēta un tās iedzīvotāju skaits bija mērāms desmitos tūkstošu cilvēku (tiesa, politiskās tiesības bija mazākajai daļai no tiem – 20 un vairāk gadus veciem vīriešu kārtas pilsoņiem), un tiešā demokrātija darbojās, kaut arī tika pamatoti kritizēta. Bet Latvijas teritorija ir 64’589 km² un iedzīvotāju – ap 2 miljoni, tādēļ tiešai demokrātijai mūsu valsts visādā ziņā ir daudz par lielu.
2. Pārstāvnieciskā jeb reprezentatīvā demokrātija, kurā pilsoņi lemšanu par valsts lietām uztic ievēlētām amatpersonām, kam deleģē savu interešu pārstāvēšanu. Mūsdienās šī demokrātijas forma pastāv praktiski visās pasaules demokrātiskajās valstīs, ieskaitot mūsu. No tām dažās, piemēram, Šveicē, ir vairāk tiešās demokrātijas iezīmju, citās mazāk. Tauta savu varu īsteno caur vēlēšanām, referendumiem un citiem tiešās demokrātijas instrumentiem. Un pārstāvnieciskā demokrātija tiek realizēta caur partijām.

Kas ir partijas?

Partijas veido cilvēki, Latvijas gadījumā – 18 gadu vecumu sasnieguši pilsoņi. Tie paši cilvēki, kas veido tautu. Šī iemesla dēļ tautas un partiju pretnostatījums nav iespējams!

Caur partijām realizējas pārstāvnieciskā demokrātija. Tās ir saikne starp tautu un valsts varu, veids, kādā tautas intereses var tikt pārstāvētas valsts politikā un kādā tauta var to ietekmēt. Visās pasaules demokrātiskajās valstīs tautas vara tiek realizēta caur partijām, tā nav mūsu valsts unikāla parādība, bet tas tā ir visur un ir bijis vienmēr. Jo pārstāvnieciskajā demokrātijā cita ceļa gluži vienkārši nav!

Rodas jautājums – ja likvidējam partijas, kas būs to vietā?

Kā jau iepriekš minēju, tiešajai demokrātijai Latvija gan teritoriāli, gan iedzīvotāju skaita ziņā ir daudz par lielu. Ja vēlamies saglabāt Latviju kā valsti, nevis to likvidēt, dodot valstisku suverenitāti pašvaldībām, būs vien jāpaliek pie pārstāvnieciskās demokrātijas. Būs jāorganizē vēlēšanas. Potenciālajiem kandidātiem būs jāapvienojas, lai konsolidētu kampaņai nepieciešamos resursus un sasniegtu mērķi – tikt ievēlētiem. Apvienosies cilvēki ar līdzīgiem politiskajiem uzskatiem. Un kas rodas? Partijas!

Ikviens konkrētās valsts likumu normām atbilstošs cilvēks (Latvijā – “Par partijas biedriem var būt 18 gadu vecumu sasniegušas personas, kuras ir Latvijas pilsoņi, Latvijas nepilsoņi un Eiropas Savienības pilsoņi, kas nav Latvijas pilsoņi, bet kas uzturas Latvijas Republikā. Persona vienlaikus var būt tikai vienas partijas biedrs.” [Politisko partiju likums, 26. (1)]) var iestāties jebkurā partijā, var kopā ar likumā noteiktu skaitu domubiedru dibināt savu partiju, un caur to ietekmēt valsts varu atbilstoši savām interesēm vai izpratnei par to, kā jāpārvalda valsts.

Var arī nestāties nevienā partijā, nedibināt jaunas partijas, bet gan doties pie Saeimā pārstāvētajām partijām, tikties ar to pārstāvjiem, mēģināt viņus pārliecināt par savām idejām.

Tādējādi partija ir instruments tautas varas īstenošanai, ir tikai jāgrib un jāmāk tas izmantot.

Ļoti labs, plašs un izsmeļošs skaidrojums par to, kas ir politiska partija, atrodams šeit.

Vienmēr, runājot par ideālajiem variantiem, pretī tiek teikts:

Latvijā tā nenotiek, te tas tā nestrādā, bet strādā/notiek pretēji.

Un tas ir iemesls, kā dēļ sāku domāt par iesaistīšanos politikā – tas nenotiek tā, kā tam būtu jānotiek, un man tas nav pieņemami! Bet tik pat nepieņemami man ir, sēžot dīvānā, sūdzēties par to, cik slikti un nepareizi mūsu valstī viss notiek.

Kā jau rakstīju iepriekš – partijas ir instruments, un to var izmantot tam, kam tas ir paredzēts, vai kam citam. Tāpat kā nazi var izmantot maizes griešanai vai slepkavībai. Arī partiju veidošanai, darbībai partijā var būt dažādi mērķi, nesaistīti ar demokrātijas, politikas un partiju būtību, arī savtīgi. Savtīgi un mērķtiecīgi cilvēki (aktīvai un rezultatīvai darbībai partijā un jo sevišķi partijas dibināšanai nepieciešama samērā liela mērķtiecība) parasti ir arī ļoti gudri un viltīgi. Un tam, ka Latvijā partiju sistēma nav strādājusi un arī šobrīd strādā ne gluži tā, kā tai teorētiski jāstrādā, galvenais iemesls ir tas, ka šādi savtīgi, mērķtiecīgi, gudri un viltīgi cilvēki spējuši, izmantojot vēlētāju pieredzes trūkumu, tikt pie varas un netraucēti izmantot to kam vēlas.

Būtu absurdi slepkavībā vainot nazi, ar ko tā pastrādāta, nevis cilvēku, kas nazi izmantojis slepkavībai. Tikpat absurdi ir vainot Latvijas problēmās partijas, nevis cilvēkus, kas šo instrumentu izmantojuši, lai īstenotu savtīgas intereses.