Pārdomas pēc izrādes “Voiceks”

Rīga - Latvijas Nacionālais Teātris (National ...

Rīga – Latvijas Nacionālais Teātris (National Theatre) (Photo credit: jaime.silva)

Svētdien, 22. aprīlī, Nacionālajā teātrī noskatījos Kirila Serebreņņikova izrādi Georga Bīhnera lugai “Voiceks”, ko es apbrīnoju tādēļ vien, ka autors to nav pabeidzis (nepaspēja…), taču režisors ir uzdrošinājies to mēģināt uzvest, kas arī ir diez gan labi izdevies.

Izrāde ir izdevusies pateicoties saprotamam sižetam. Un tas ir gaužām vienkāršs – galvenais varonis Voiceks ir mākslas galerijas strādnieks, kurš, lai ģimene varētu “savilkt galus kopā”, gūst papildus ienākumus, piedaloties medicīniskos pētījumos. Attiecību samezglojumi izraisa Voiceka greizsirdību, kuras dēļ viņš nogalina savu sievu.

Bet es nesapratu izrādei jēgu, un tikai viena iemesla dēļ – tā ir pārsātināta ar simbolismiem. Ir dažādi tēli, kam ir kāda jēga, uz skatuves notiek dažādas darbības, ar kurām tiek nodots kaut kāds vēstījums, bet tie tik strauji nomaina viens otru, ka ir grūti kaut vienu no tiem saprast. Ja ēdienam pievieno daudz dažādu garšvielu, tas nav baudāms.

Labākās izrādes, ko esmu redzējis, ir tās, kas ir izmainījušas manu domāšanu, pēc kuru noskatīšanās uztveru dzīvi un apkārtējo pasauli savādāk nekā iepriekš. “Voiceks” nav neko būtiski manī mainījis.

This entry was posted in Kultūra, Sabiedrība, Teātris and tagged . Bookmark the permalink.

Uzraksti savu viedokli