Piedaloties divās Saeimas vēlēšanu kampaņās, novēroju, ka, vismaz televīzijas debatēs viens no būtiskiem jautājumiem bija par kandidātu un viņu partiju attieksmi pret valsts uzņēmumu privatizāciju. Un arī šā gada sākumā, kad valdība skatīja Hipotēku un zemes bankas kapitāldaļas pārdošanu, man gadījās piedalīties līdzīgā diskusijā “Draugiem.lv/Runā”.

Minētajā diskusijā viens no argumentiem pret HZB komercdaļas pārdošanu bija tas, ka tā strādā ar peļņu, un esot “muļķīgi atdot zosi, kas dēj zelta olas.”

Šis arguments man šķiet tuvredzīgs, jo ņemts vērā tikai fakts, ka konkrētais uzņēmums ienes valsts budžetā peļņu, kas uzņēmuma pārdošanas gadījumā tiks zaudēta. Tādēļ tabulā zemāk salīdzināti divi scenāriji.

[googleapps domain=”docs” dir=”spreadsheet/pub” query=”key=0An2DIa8sO7rcdE5zMnRWbFl1cnNYdmUyZkFlNm9qUEE&single=true&gid=0&range=a1%3Ab17&output=html&widget=true” width=”700″ height=”490″ /]

Tādēļ es domāju, ka valsts īpašumā jāpaliek uzņēmumiem, kuriem ir monopolstāvoklis kādā nozarē. Piemēram, kamēr “Latvenergo” ir praktiski vienīgais uzņēmums Latvijas elektrības tirgū, tam noteikti ir jāpaliek valsts īpašumā, jo nav nekā sliktāka par privātu monopolu. Bet, ja tam būtu gana nopietna konkurence, to, manuprāt, varētu privatizēt.Tādējādi ilgtermiņā valsts iegūst vairāk no uzņēmumu pārdošanas nekā no to peļņas.