Mazākumtautību izglītībai nepieciešams risinājums, kas vislabāk nodrošina galveno tās uzdevumu izpildi:

1) latviešu valodas apguvi;

2) konkrētās mazākumtautības kultūras saglabāšanu un attīstību;

3) veidot vienotu izpratni par Latvijas valsts vēsturi, kas balstīta uz patiesiem faktiem.

Manuprāt, vislabākais risinājums, kas izpildītu visus šos uzdevumus, ir izglītība latviešu valodā visās skolās un, vajadzības gadījumā, konkrēta skola piedāvā konkrētas mazākumtautības valodas un kultūras apguvei nepieciešamos priekšmetus. Piemēram, papildus vispārējiem priekšmetiem, kuru apguve notiek latviešu valodā, skola piedāvā arī krievu (poļu, ukraiņu, baltkrievu u.t.t.) valodas un literatūras stundas.

Pirmkārt, tas nodrošinātu, ka visu tautību bērni mācās kopā un draudzējas savā starpā, līdz ar to nepastarpināti iepazīstot dažādu tautu kultūru un saprotot, ka visi ir normāli cilvēki, neatkarīgi no tautības. Lielākā problēma mācoties atsevišķās skolās ir minimāli kontakti ar citu tautību vienaudžiem, un tas veicina dažādu mītu par “atšķirīgajiem” izplatīšanos.

Otrkārt, šādās skolās arī vide un ikdienas saskarsme ar skolasbiedriem, skolotājiem un skolas darbiniekiem veicinātu latviešu valodas apguvi. Valodas lietošana ikdienas saziņā ar līdzcilvēkiem ir labākais tās apguves veids.

Treškārt, arī atšķirīgas vēstures mācīšana ir būtiska problēma Latvijas, īpaši Rīgas, krievu skolās. 2013. gada novembrī izcēlās skandāls, kad vairākas Rīgas krievu skolas, kam LTV1 raidījums “Aizliegtais paņēmiens”, eksperimenta nolūkos uzdodoties par Aizsardzības ministrijas pārstāvjiem, bija nosūtījis informatīvus plakātus par valsts svētkiem un ar tiem saistītajiem vēstures notikumiem, no tiem izgrieza fragmentu par Latvijas okupāciju. Šobrīd tas ir iespējams lielā mērā tādēļ, ka skolēnu ģimenēm ir līdzīga izpratne par Latvijas vēsturi, kas saistīta ar to lomu Padomju okupācijas politikā. Mācoties visiem bērniem kopā, tas nebūtu iespējams, jo mēģinājumi mācīt nepatiesu vēsturi ļoti ātri nāktu gaismā, dodot leģitīmu pamatu pedagogu rindu iztīrīšanai.

Ceturtkārt, vienā skolā mācoties dažādu tautību bērniem, kopā savesti tiek arī viņu vecāki, kas satiekas vismaz reizi mēnesī klases vecāku sanāksmē, un vismaz daļa no tiem arī skolas padomē, kas viņus piespiež sazināties un lielākā vai mazākā mērā sadarboties savā starpā.

Bet!

Ieviest šādu modeli uzreiz visās skolās nav iespējams, tas ir jādara pakāpeniski, sākot ar bērnudārzu.

Pirmkārt, izglītībā jebkuras reformas ieviešana sākas ar attiecīgu pedagogu izglītošanu, kam ir vajadzīgs laiks. Šāda pakāpeniska reforma:

a) ļautu efektīvāk īstenot skolotāju izglītošanu, sadalot tos mazākās grupās atbilstoši izglītības posmam, kurā viņi strādā, un nepārslogotu skolotāju tālākizglītības institūcijas;

b) dotu laiku vidusskolas skolotājiem labāk apgūt sava priekšmeta terminoloģiju latviešu valodā.

Otrkārt, uzspiest mācības latviešu valodā vidsusskolas jauniešiem, kuri iepriekš ir mācījušies dzimtajā valodā, bija lielākā 2004. gada reformas kļūda un izraisīja normālu pretreakciju. Reforma ir jāievieš pakāpeniski, sākumā pārejot uz latviešu valodu visos bērnudārzos un tālāk ik mācību gadu katrā nākamajā klasē. Tad bērns, ienākot izglītības sistēmā, kurā mācību valoda jau ir latviešu, to pieņems dabiski.

Šāds ir mans viedoklis par to, kā būtu jāattīstās mazākumtautību izglītības sistēmai Latvijā. Kāds ir Tavs viedoklis?