Vai valsts var ierobežot vārda brīvību? Kādu mērķu dēļ un cik lielā mērā? Šādu diskusiju, tai skaitā 26. februāra LTV raidījumā “Sastrēgumstunda”, ir izraisījis Saeimas Juridiskās komisijas priekšlikums Krimināllikumā iekļaut šādu normu:

83.¹ pants. PSRS un nacistiskās Vācijas pret Latvijas Republiku īstenotās agresijas publiska noliegšana, attaisnošana, slavināšana un trivializēšana

Par PSRS vai nacistiskās Vācijas pret Latvijas Republiku īstenotās agresijas publisku noliegšanu, attaisnošanu, slavināšanu vai rupju trivializēšanu—

soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

[Likumprojekta “Grozījumi Krimināllikumā” priekšlikumu tabula, 13. priekšlikums]

* Saskaņā ar raksta publicēšanas brīdī Saeimas mājas lapā atrodamo informāciju.

To, ka daļa cilvēku apšauba 1940. gada PSRS agresijas pret Latvijas Republiku faktu un tic meliem par Latvijas labprātīgu pievienošanos PSRS, nevar atrisināt ar likuma normu (un tas nav šīs normas mērķis). Tam mums ir Okupācijas muzejs, kura ekspozīcija izcili skaidro vēstures faktus, un to vajadzētu apmeklēt ikvienam Latvijas iedzīvotājam.

Problēma, ko risināt ir šīs normas mērķis, ir tā, ka cilvēki, kas publiski apšauba, noliedz, attaisno, slavina vai trivializē PSRS pret Latvijas Republiku īstenoto agresiju, dara to ļaunprātīgi – ar apzinātu mērķi veicināt spriedzi un konfliktus starp dažādu tautību Latvijas iedzīvotājiem. Un viņi aktīvi piedalās Latvijas Republikas sabiedriski politiskajā dzīvē, kā, piemēram, Eiropas Parlamenta deputāts Alfrēds Rubiks, kura izteikumi par to, ka padomju okupācijas laiku represijas esot bijušas pelnītas, ir viens no galvenajiem cēloņiem šīs normas pieņemšanai, kā arī minētā raidījuma dalībnieks Jurijs Petropavlovskis no “Vienotā Krievija” filiāles Latvijā (tās, kura šī gada sākumā nomainīja nosaukumu no “PCTVL” uz “Latvijas krievu savienība”), pašpasludinātie nepilsoņu tiesību aizstāvji un antifašisti. Un ir pilnīgi skaidrs, ka šādai rīcībai ir viens mērķis – lai Latvija būtu sašķelta un vāja un Krievijas caram būtu vieglāk šeit īstenot savas intereses.

Par nacionālā, etniskā vai rasu naida izraisīšanu [Krimināllikuma 78. pants] un genocīda, noziegumu pret cilvēci, mieru un kara noziegumu attaisnošanu [Krimināllikuma 74.1 pants], kas ir pēc būtības šim līdzīgi noziegumi, maksimālais sods ir ieslodzījums attiecīgi līdz trim gadiem (vai pat 10 – skat. 78. panta 2. daļu) un 5 gadiem. Arī citās demokrātiskās valstīs ir spēkā līdzīgas normas – Lietuvā (PSRS un nacistiskās Vācijas agresija), Vācijā (holokausts), Francijā (Turcijas armēņu genocīds), un nav dzirdēts, ka tām būtu kādas problēmas ar Eiropas Cilvēktiesību tiesu (ECT). Tādēļ, manuprāt, nav vajadzības baidīties no provokācijām, par ko Sastrēgumstundā brīdināja Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre Pētersone-Godmane un ar ko baidīja Petropavlovskis – tā, baidoties no provokācijām un sūdzībām ECT, ko kāda iniciatīva varētu izraisīt, nevarētu izdarīt neko.

Šīs normas mērķis ir novērst to, ka ar vārda brīvību Krievijas cara interešu īstenotāji Latvijā uztur spriedzi un konfliktus starp dažādām etniskajām grupām un sabiedrības sašķeltību, ļaunprātīgi izmantojot tam sāpīgus Latvijas vēstures tematus. Tas ir sabiedrības drošības interesēs, tādēļ attaisno vārda brīvības ierobežošanu.