South Africa’s Nelson Mandela dies | nehandaradio.com
5. decembrī 95 gadu vecumā viņsaulē aizgāja Nelsons Mandela – Nobela Miera prēmijas laureāts, Dienvidāfrikas Republikas pirmais demokrātiski ievēlētais un melnādainais prezidents, un viens no ievērojamākajiem cilvēktiesību aktīvistiem, kurš pēc 27 gadu ieslodzījuma par pretošanos rasistiskajam aparteīda režīmam atriebes vietā aicināja uz piedošanu un izlīgumu.
1990. gadā iznākdams no cietuma, Nelsons Mandela aicināja Dienvidāfrikas tautu uz izlīgumu un kopā ar toreizējo Dienvidāfrikas prezidentu Frederiku Vilemu de Klerku panāca mierīgu aparteīda režīma izbeigšanu, par ko arī abiem 1993. gadā pasniedza Nobela Miera prēmiju. Mandela teicis:
Kad aizvēru cietuma durvis, es zināju — ja nespēšu atbrīvoties no naida un rūgtuma, joprojām būšu ieslodzīts.*
Un šodien Dienvidāfrika ir viena no attīstītākajām Āfrikas valstīm, kaut arī tai joprojām ir nopietnas problēmas.
Savukārt Roberts Mugabe Zimbabvē, nākdams pie varas (1980. gadā kļūdams par premjerministru un 1987. – prezidentu), sāka represijas pret baltajiem valsts iedzīvotājiem un politiskajiem oponentiem. Baltajiem fermeriem atņēma zemes un tās sadalīja melnādainajiem iedzīvotājiem. Tas un citas haotiskas reformas, kam galvenā motivācija – atriebība baltajiem par iepriekšējām netaisnībām (arī Zimbabvē pastāvēja aparteīda režīms, kas tika atcelts 1980. gadā) -, ir pārvērtušas Zimbabvi par vienu no nabadzīgākajām valstīm pasaulē ar ~95% bezdarbu un pasaulē lielāko valsts parādu – 244,2% no IKP -, kur 68% iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa, un par maksāšanas līdzekli ieviests ASV dolārs, jo nacionālā valūta hiperinflācijas dēļ kļuvusi bezvērtīga.**
Aizvainojuma saglabāšanas cena ir pārāk augsta. Neskaitāmos pētījumos secināts, ka naids izraisa dažādas ar stresu saistītas slimības, negatīvi ietekmē imūnsistēmu un veicina depresiju, neirozes un priekšlaicīgu nāvi.***
Savukārt Zimbabves piemērs rāda, ka valstiskā līmenī naida un atriebības cena ir sagrauta ekonomika. Naids izraisa gan represijas pret naida objektu un oponentiem, gan nepārdomātus un pat kaitīgus lēmumus ekonomiskajā politikā.
Latvija ir līdzīgā situācijā kā abas minētās Āfrikas valstis – tā daudzus gadu desmitus bijusi okupēta, tās iedzīvotāji nežēlīgi represēti. Saprotams, ka cilvēki jūt aizvainojumu un vēlas atriebību. Tomēr mums ir jāseko Nelsona Mandelas piemēram un jāvirzās uz priekšu. Lai tas būtu iespējams, ir jāatbrīvojas no aizvainojuma par okupāciju un tās laikā Latvijai nodarīto, jo to nav iespējams mainīt. Mēs varam mainīt tikai nākotni, un tā būs labāka tad, ja atbrīvosimies no šī aizvainojuma, panāksim izlīgumu starp Latvijas iedzīvotājiem un veidosim saliedētu sabiedrību.
Piedošana .. nav aizmiršana. Reāla piedošana ir pāridarījuma atmiņu dziedēšana, nevis to izdzēšana.***
_____
*Nelsons Mandela naidu atstāja pagātnē | Diena.lv, 16.12.2013.
** Zimbabwe, The World Factbook, 16.12.2013.: https://www.cia.gov/library/publications/the-world-factbook/geos/zi.html
*** Viljamsa, Dž., Piedošana kā biznesa instruments, Rīga: Ir nauda, 2013. gada novembris, 18. lpp.
Tikai saliedēta tauta var kaut ko panākt. Šausmina tas, cik lielai traģēdijai Latvijā bija jānotiek, lai mēs atkal sajustos vienotāki. Nekādā gadījumā nevajag šai sajūtai ļaut izgaist kā skaistam sapnim, ka “kaut kas varēja mainīties”! N. Mandela ir viens no vislabākajiem piemēriem, jo kašķi par sīkumiem starp karojošām pusēm vienas valsts ietvaros ir kā sevis aprīšana.
Par saliedētu sabiedrību!
Negribēju neko rakstīt, bet tad izlasīju šo “…šodien Dienvidāfrika ir viena no attīstītākajām Āfrikas valstīm” . Nu ja salīdzina ar Āfrikas valstīm ta varbūt arī “attīstītākā”, bet kopš 1994.gada, kad no varas padzina baltos, tā degradē ar katru gadu un vēl kaut cik turās kopā pateicoties tur mītošajiem bālģīmjiem. Skat. http://www.tradingeconomics.com/south-africa/gdp-growth
Kādam āfrikāņu piemēram Latvijas tauta var sekot? Vai Mandelas dibinātai teroristiskai organizācijai “Umkhonto we Sizwe”, kas “saliedēšanas” nolūkos slepkavoja baltos? Palasi pie manis ierakstu “Mandelafīlija” varbūt domas mainīsies.
Paldies par interesanto saiti! Iepazinos ar to un Tev par prieku izveidoju salīdzinājumu pēc šī indikatora – IKP pieauguma – starp Dienvidāfriku un Eirozonu: https://krisjanisliepins.files.wordpress.com/2013/12/ekrc481nuzc586c493mums-no-2013-12-17-094052.png
Kā redzams, Dienvidāfrikas IKP izaugsme ir ļoti tuvu Eirozonas tendencēm, un Dienvidāfrika ir viena no pasaules, ne vien Āfrikas, attīstītākajām valstīm.
Otrkārt (un galvenokārt), es runāju par Mandelu pēc ieslodzījuma, kuram Nobela Miera prēmiju piešķīra par mierīgu pārrunu ceļā panāktu aparteīda režīma izbeigšanu. Un baltie Dienvidāfrikā nav padzīti no varas, tiem tikai vairs nav nepamatotu un netaisnīgu privilēģiju pārvaldīt valsti bez melnādaino iedzīvotāju līdzdalības.
Bet LV ko no tā var mācīties? Importēt melnādainos un iekļaut valdībā?
Arī A.Gorbunovs gandrīz teicami nomendžēja varas nodošanu, bet Nobela prēmiju viņam neiedeva.
VIss ko viņi panāca DĀR ir otrādi apgriezts aparteīds.
Skat., piemēram,šeit
http://www.edruva.lv/zinas/zinas_no_vecas_edruvas/datums/2008-02-23/zina/6314
un
http://asaratov.livejournal.com/4240619.html
Vai rakstu izlasīji? Tur arī ir atbilde uz šo jautājumu.
Problēmas, protams, Dienvidāfrikā ir, bet kurā valstī to nav? No tā arī varam mācīties, piemēram, neieviest kvotas nodarbinātībā.
Dombrovskim bija plāns ieviest kvotas nodarbinātībai? Kas tik nenotiek… Mans “mesidžs” ir vienkāršs: nēkā vērtīga DĀR stāstā nav un nevar būt, škietama labklājība balstās uz balto radīto infrastruktūru un turpināsies tik ilgi kamēr tā netiks nojāta līdz kliņķim. Mandelas dižgara lauri ir nepelnīti salīdzinot iescerēto ar sasniegto. Terorists paliek terorists.
Infrastruktūras radīšana (kas patiesībā balstās uz melno darbu) attaisno iedzīvotāju apspiešanu un atstumšanu no politiskas līdzdalības?
Aicinu arī izlasīt šo komentāru un padomāt par to: http://krisjanisliepins.com/2013/12/16/nelsona-mandelas-piemeram-jaseko-ari-latvijas-tautai/comment-page-1/#comment-103