19. septembrī Nacionālā apvienība “TB/LNNK-VL” (NacAp) koalīcijas partneriem izvirzīja ultimātu: 2013. gada valsts budžetā ir jārod finansējums viņu izstrādātajam demogrāfijas pasākumu plānam, vai arī viņi budžetu neatbalstīs (kas nozīmētu valdības krišanu). Tas bija katalizators nu jau mēnesi ilgai publiskai, politiskai un sabiedriskai, diskusijai par jau vairāk kā 20 gadus aktuālo demogrāfijas problēmu. Bet kur ir problēma?

Pēc NacAp domām, problēma ir tā, ka dzimst pārāk maz bērnu, un to var atrisināt, vienkārši palielinot pabalstus, jeb, pārfrāzējot Kārļa Streipa vārdus: “daudz, daudz vairāk bērnu dzims tad, ja vecākiem būs daudz, daudz lielāks pabalsts un būs daudz, daudz vairāk bērnudārzu.”

Pirmkārt, pabalsts nav labākais dzimstības veicināšanas līdzeklis. Pat ja tam būs nozīmīgs efekts uz dzimstību, tad visticamāk tieši sociāli nelabvēlīgajās ģimenēs, kur vecāki eksistē no dažādiem pabalstiem, pie tam tos iztērējot alkoholam un/vai narkotikām. Kas notiks ar šādās ģimenēs dzimušiem bērniem?

1. Pēc 1-1,5 gadiem, kad pabalsts beigsies, tos pametīs, un radīs nākamo, par kuru valsts maksās pabalstu. Vai viņu ģimenei atņems bāriņtiesa. Pamestie bērni nonāks bērnu namos, labākajā gadījumā – kādā sakarīgā audžuģimenē. Bērnu namā uzaugušie bērni pakļauti lielākam noziedzības, sociālās atstumtības un atkarību riskam, kļūstot par potenciālu slogu sabiedrībai ieslodzīto vai narkoloģisko klīniku pacientu veidā.
2. Ja bērns netiks pamests pēc pabalsta beigšanās, maz ticams, ka viņu vecāki pienācīgi pabaros, apģērbs, spēs nodrošināt izglītību. Latvijā, atšķirībā no, piemēram, Nīderlandes, pabalstu izlietojums netiek kā nākas kontrolēts, tādēļ izmaksāt pabalstu tieši vecākiem (jebkuram citam pabalsta saņēmējam) ir riskanti.

Tā vietā jāmotivē bērnus plānot strādājošus vecākus, kuri ir un, visticamāk, arī nākotnē būs spējīgi bērnus nodrošināt (ieskaitot izglītošanu), un tam vispiemērotākais instruments ir nodokļu atvieglojumi.

Otrkārt, manuprāt, problēma ir tā, ka par daudz mirstam (skat. 1. attēlu), kā arī aizbraucam. Un to uzsver arī Mārtiņš Krieviņš (Pārresoru koordinācijas centrs), atgādinot, ka demogrāfisko situāciju ietekmē divi procesi – dzimstība un mirstība. Otrā Latvijā, kā redzams 1. attēlā, ir augstāka par pirmo, kā dēļ dabiskais pieaugums ir negatīvs.

Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, izplatītākie nāves cēloņi 2010. gadā* bija:

1. dažādas slimības – 25’927 mirušo;
2. ārēji nāves cēloņi – 2’096 mirušo, no tiem:
   1. transporta nelaimes gadījumi – 255
   2. kritieni – 140
   3. slīkšana – 231
   4. tīšs paškaitējums – 435
   5. vardarbība – 136
3. “citur neklasificēti simptomi, pazīmes un anomāla klīniska un laboratorijas atrade” – 1891.

Mirstību no slimībām un “citur neklasificētiem simptomiem” iespējams mazināt, uzlabojot veselības aprūpes kvalitāti un pieejamību, un motivējot cilvēkus laikus apmeklēt ārstus, atklāt slimības agrīnā stadijā, kad tās ir iespējams izārstēt vai tas pat ir izdarāms vieglāk un lētāk.

Nākamie izplatītākie nāves cēloņi ir satiksmes negadījumi un negadījumi uz ūdens (slīkšana), un tīšs paškaitējums, kas vismaz daļēji tulkojams kā pašnāvības. Negadījumu problēmas risinājums – uzlabota satiksmes drošība un glābšanas dienestu darbs. Pašnāvības savukārt atkal “iekrīt” veselības aprūpes sistēmas laukā, jo daļu no tām var novērst, labāk rūpējoties par cilvēku psihisko un emocionālo veselību.

Trešā demogrāfijas problēmu komponente ir migrācija, Latvijas gadījumā – emigrācijas ievērojamais pārsvars pār imigrāciju un re-imigrāciju, jeb – no Latvijas uz citām valstīm aizbrauc daudz vairāk cilvēku nekā atbrauc uz Latviju no citām valstīm**. Te nav cita risinājuma kā uzlabot valsts kopējo sociālekonomisko situāciju:

• nodrošināt ekonomisko attīstību, lai cilvēkiem būtu iespējas tepat atrast stabilu un labi atalgotu darbu;
• gādāt par sociālā atbalsta sistēmu, kas būtu kā uzticams drošības tīkls darba nespējas (slimību un nelaimes gadījumu), bezdarba un, arī, bērna “pieteikšanās” gadījumā;
• nodrošināt pensiju sistēmu, kas garantētu cienījamas vecumdienas;
• nodrošināt iespēju ikvienam, neatkarīgi no maka biezuma, uz taisnīgu tiesisko strīdu atrisināšanu.

Demogrāfijas problēma ir kompleksa, tādēļ tā arī jārisina kompleksi. To neatrisināt, palielinot dzimstību, kā to piedāvā NacAp, vienlaikus atstājot novārtā mirstības samazināšanu un apstākļu, kuros cilvēki gribēs dzīvot, atgriezties no emigrācijas, laist pasaulē un audzināt bērnus, nodrošināšanu.

____

* Jaunākie publiski pieejamie dati.

** Te runa ir par ilgtermiņa migrāciju, pie kā nav pieskaitāms tūrisms.