Mans Baltijas ceļš

Man Baltijas ceļš saistās ar senāko bērnības atmiņu fragmentu – to, kā nedēļu pirms manas četru gadu dzimšanas dienas abi ar mammu gājām no sava divistabu dzīvokļa Carnikavā, tagadējā Ojāra Vācieša ielā, uz Tallinas šoseju, un pie Gaujas tilta stāvējām garajā cilvēku ķēdē.

Vienlaikus Baltijas ceļš man ir notikums, kura nozīmīgumu es sāku saprast vairākus gadus pēc piedalīšanās tajā, kad arvien vairāk uzzināju par savas valsts vēsturi.

Šodien Baltijas ceļš ir tik pat nozīmīgs kā tai saulainajā augusta dienā, jo tieši tādēļ, ka toreiz spējām gandrīz divi miljoni cilvēku, triju okupētu un apspiestu valstu iedzīvotāji, sadoties rokās un kopīgi izveidot 600 kilometrus garu cilvēku ķēdi, pārsteidzot pasauli un pierādot, ka gribam būt brīvi, mēs jau vairāk nekā 20 gadus esam brīvi un varam veidot savu valsti tādu, kādu to vēlamies.

Baltijas ceļš ir atgādinājums, ka lielas lietas varam paveikt tikai kopā ar citiem. Šodien nav vajadzīgas masveidīgas akcijas, lai kaut ko panāktu, bet, tāpat kā Atmodas laikā atjaunojot mūsu valsts neatkarību, bez sadarbības neiztikt ne cilvēkiem, ne starpvalstu attiecībās. Baltijas ceļš nebūtu noticis, ja to organizētu viens cilvēks, jo tādu akciju noorganizēt ir iespējams tikai sadarbojoties daudziem cilvēkiem, pat ar šodien pieejamajām sakaru tehnoloģijām. Tāpat šodien valstis sadarbojas, lai kopīgiem spēkiem sasniegtu kopīgos mērķus. Eiropas Savienība, tās dalībvalstīm cieši sadarbojoties, spējusi lielākajā daļā Eiropas nodrošināt mieru un labklājību ilgāk kā sešas desmitgades, un par to 2012. gadā saņēma Nobela Miera prēmiju. Un te nav runas par Savienības dalībvalstu suverenitātes mazināšanos, tāpat kā cilvēka suverenitāti nemazina kopdzīve ar citu cilvēku. Abos gadījumos – gan vairākiem cilvēkiem dzīvojot kopā, gan vairākām valstīm apvienojoties starptautiskā organizācijā – tiek pieņemti kopēji lēmumi un saglabājas visu dalībnieku suverenitāte.

Šī diena ir atgādinājums tam, kā mēs savu brīvību zaudējām un kā – atguvām, un cik tā ir svarīga. Starp ikdienas rūpēm, neveiksmēm, kā arī sasniegumiem, atcerēsimies, ka esam brīvi – mēs paši veidojam savu dzīvi, un paši esam atbildīgi par to, kādu to izveidojam. Neviens cits mūsu vietā to nedara, un tas ir pats labākais, kaut arī tas ir grūti.


Šis ieraksts tika publicēts Sabiedrība, Vēsture ar birkām , , , , , , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.