Latvijai ir jāatbalsta Tibetas brīvība

Petīcija: “Brīvi cilvēki brīvā Tibetā (Free People in a Free Tibet)” | Causes.com

Šīs nedēļas sākumā, no 8. līdz 10. septembrim, Latvijā vizītē bija ieradies Tibetas garīgais līderis Dalailama. Un 10. septembra vakarā LTV 1 demostrēja dokumentālo filmu “Tibeta: sniega lauvas kliedziens“*, kas stāsta par komunistiskās Ķīnas īstenoto Tibetas okupāciju, tajā veiktajām zvērīgajām represijām un genocīdu un par tibetiešu garīgo spēku, kas ļauj neatlaidīgi un pacietīgi turpināt nevardarbīgu pretošanos.

Šai sakarā man ir nepieņemami mūsu valsts augstāko amatpersonu izteikumi par Tibetu kā Ķīnas Tautas republikas teritorijas neatņemamu sastāvdaļu. Tas rada iespaidu, ka šīs personas ir aizmirsušas – vēl pavisam nesen Latvija, līdzīgi Tibetai, bija Padomju savienības teritorijas neatņemama sastāvdaļa, un daudzu valstu politiķi, lai saglabātu labas attiecības un veicinātu ekonomisko sadarbību ar PSRS, izvēlējās pieņemt šos melus par patiesību.

Pirms Ķīnas komunistu okupācijas 20. gs. 50-jos gados Tibetai bija sava valdība, kas patstāvīgi uzturēja diplomātiskās attiecības ar citām valstīm, sava valūta, un sava armija, kas pretojās Ķīnas komunistu “atbrīvošanai”. Tai bija visas neatkarīgas valsts pazīmes, lai arī tā nebija skaidri deklarējusi savu neatkarību, un tas ir pietiekams pamats prasīt neatkarības atjaunošanu.

Latvija un latviešu tauta ir piedzīvojusi to pašu, ko vairāk nekā 60 gadus un joprojām piedzīvo tibetieši – okupāciju, represijas, deportācijas, genocīdu, domas un ticības brīvības apspiešanu, savas kultūras pazemošanu un noniecināšanu. Mēs savu neatkarību atguvām, jo ticējām brīvībai, demokrātijai un cilvēka tiesību uz dzīvību un apziņas brīvību absolūtumam, un pasaule mūs atbalstīja. Tibetieši, un daudzas citas tautas visā pasaulē, arī tic šīm vērtībām, bet dzīvo apspiestībā. Un līdzīgi mums, vēlas šo vērtību realizēšanos savā dzīvē. Tas, ka esam piedzīvojuši to, ko šodien piedzīvo šie cilvēki, un sasnieguši to, par ko viņi var tikai sapņot, uzliek mums pienākumu atbalstīt šo tautu centienus pēc brīvības, it īpaši, kad tie tiek īstenoti nevardarbīgā ceļā.

Latvija ir maza valsts, tādēļ mums ir jābūt ar stingru morālo stāju. Jāstāv taisnu muguru un konsekventi jācīnās par principu, kuriem ticam, ievērošanu. Tikai tad mūs cienīs pārējā pasaule. Un nevajag makaronu karināšanu par to, ka esam maza valstiņa un nevaram ietekmēt lielo un vareno Ķīnu. Ķīnieši, lai arī ir lielākā nācija pasaulē, ir tikai viens miljards no septiņiem. Ja arī lielvalstu valdības ekonomisko interešu vārdā atbalsta Ķīnu, Dalailama ir autoritāte ne tikai tibetiešiem, bet arī ļoti daudziem cilvēkiem visā pasaulē. Mēs neesam vieni un kopā ar citiem, konsekventi atbalstot tibetiešu centienus pēc brīvības, esam spēks, kas iepriekš ir salauzis Dienvidāfrikas aparteīda un citus netaisnīgus režīmus, un spējam panākt Tibetas brīvību.

Tādēļ es aicinu mūsu ārpolitikas veidotājus mainīt mūsu valsts pozīciju Tibetas jautājumā, kā arī ikvienu – ar savu parakstu atbalstīt petīciju “Brīvi cilvēki brīvā Tibetā“.

____

* Šeit ir minētā filma pilnā garumā. No sirds iesaku noskatīties, un jau iepriekš sagatavoties spēcīgām emocijām.

This entry was posted in Kultūra, Sabiedrība, Vēsture and tagged , , , , , , . Bookmark the permalink.

4 Responses to Latvijai ir jāatbalsta Tibetas brīvība

  1. varabungas says:

    Tevi kā jaunu pragmātisku politiķi nebiedē šāds te end state:
    1. Tibeta ne par mata tiesu nav pietuvojusies neatkarībai;
    2. Latvija pazaudēja nozīmīgu un megaperspektīvu tirdzniecības partneri, jo pēc kopējā preču tirdzniecības apgrozījuma Ķīna ar 395,66 milj. EUR ieņem 13.vietu Latvijas ārējās tirdzniecības partneru vidū un apgrozījums aug.

    Es arī jūtu līdzi Tibetai un tibetiešiem, bet vēl vairāk man rūp Latvijas un latviešu labklājība. Kur kļūda?
    Aukstā kara laikā neatzīt Baltijas okupāciju atļāvās nebūt ne visas valstis (btw Ķīna (ne ĶTR) neatzina), bet, piemēram, Zviedri-kaimiņi atzina LPSR jau 1940.gadā… Tibetas atbrīvošanas procesa priekšgalā jāatrodas ekonomiski attīstītām valstīm, kas spēj izturēt ĶTR pretdarbību un uzņemties atbildību par saviem vārdiem (petīcijām) un to sekām. Tieši atbildības par savas rīcībās sekām trūkst mūsdienu Latvijas politikā.

    • Paldies par komentāru! Bet es Jūsu viedoklim nepiekrītu.

      Pirmkārt, lai arī cik nozīmīga loma Ķīnas Tautas republikai būtu pasaules ekonomikā, tas neattaisno Tibetā notiekošo – represijas pret tibetiešiem, politiskus cietumsodus, spīdzināšanas, deportācijas jeb piespiedu pārvietošanas, Tibetas pārpludināšanu ar ķīniešu imigrantiem. Novērst šādus cilvēktiesību pārkāpumus ir svarīgāk.

      Otrkārt, Ķīnas Tautas republika, lai paturētu Tibetu, īsteno tipisku “skaldi un valdi” politiku – katru atsevišķu valsti iebiedē: “ja atbalstīsiet Dalailamu un Tibetu, mēs ar jums nedraudzēsimies” jeb pārliecina, ka valsts zaudēs nozīmīgu tirdzniecības partneri ĶTR personā un tās ekonomika sabruks un Tibetai no tā nekāda labuma nebūs. Tai pat laikā tā, manuprāt, ļoti labi apzinās, ka bez ārējiem noieta tirgiem tieši tās ekonomika sabruks, jo veiksmīgs eksports ir vienīgais, kā dēļ Ķīnas ekonomika ir sasniegusi tādu izaugsmi. Nebūs ārējo tirgu un eksporta, un Ķīna atgriezīsies Mao laikos.

      Un pēdējokārt, mazām valstīm, īpaši tām, kam ir līdzīga pagātne kā Tibetai, kāda ir Latvija, ir iespēja iekustināt šo procesu un pārliecināt arī lielās un ekonomiski attīstītās valstis nostāties (šai gadījumā) Tibetas pusē tieši ar savu konsekvento un aktīvo pozīciju. Atgādinu, ka mēs nebūt nebūsim pirmā valsts, kas nostāsies Tibetas pusē, mēs tikai pievienosimies jau iesāktam procesam. Piemēram, Dalailama pēc vizītes Latvijā devās uz Lietuvu, un tur ar viņu tikās Lietuvas prezidente Grībauskaite.

      Tādēļ nevajag baidīties no tā, ka, atbalstījuši Tibetu, zaudēsim nozīmīgo tirdzniecības partneri Ķīnu, cietīsim milzu zaudējumus un tas būs bijis bezjēdzīgi, bet gan pievienoties valstīm, kas atbalsta Tibetu, ar savu stingro stāju rādīt piemēru citiem un pārliecināt arī pārējo pasauli atbalstīt Tibetu un piespiest Ķīnu atdot tai brīvību.

  2. varabungas says:

    Pirmkārt, nav strīda par to cik nepareizi ĶTR izrīkojas Tibetā.
    Otrkārt, pozīcijas partijas politiķa aicinājums parakstīt petīciju liek domāt, ka tāda ir partijas politika. Būtu Krišjānis Liepiņš vienkāršs vēlētājs – viss normas robežās aicinām un parakstām visu ko vēlamies.
    Treškārt, atkārtoju – jēga no šādas petīcijas nav nulle, bet cipars ar mīnusa zīmi. Vai esi drošs par tiem, kas organizēja šo petīciju? Esi pārliecināts, ka “parakstītājiem” neradīsies problēmas braucienos uz ĶTR, biznesā ar ĶTR? Neienāca prātā, ka šādu petīciju “lemmingiem” pasvieda ĶTR čeka?… Būt politiķim nozīmē uzņemties atbildību par saviem vārdiem un darbiem, ja jau daži cilvēki jums uzticas.

    “Freedom is what you do with what’s been done to you”

    PS Labāk būtu pastāstījis kādēļ Dombrovskis netikās ar DL.

    • Redz’, partijas pozīciju paust tiesības ir tikai valdes priekšsēdētājam (-ai) un vairākiem valdes locekļiem kopā. Es varu paust un paužu vienīgi savu viedokli, kas ne vienmēr sakrīt ar partijas. Galu galā šis ir mans personīgais blogs.
      Es apzinos, ka, man esot pozīcijas partijas biedram, nevis ierindas vēlētājam, manā rīcībā ir arī citi instrumenti politikas ietekmēšanai, ne tikai petīcijas un publiski paziņojumi, ko arī plānoju izmantot.
      Par šīs petīcijas jēgu es Tev nepiekrītu, un savus argumentus jau esmu izskaidrojis.
      Šaubos, ka ĶTR ir interese pašai veicināt un organizēt aktivitātes Tibetas atbalstam.

Uzraksti savu viedokli