Kāda ir Latvijas drošības politika? | VJO diskusija ar Druvi Kleinu

Rekrutēšanas un Jaunsardzes centra direktors Druvis Kleins. Foto: lvportals.lv

23. janvārī Vienotības Jaunatnes organizācija (VJO) tikās ar Rekrutēšanas un Jaunsardzes centra direktoru Druvi Kleinu.

Druvis Kleins dienējis Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS) no 1993. līdz 2010. gadam, ieguvis augstāko militāro izglītību ASV. Bijis četru Latvijas starptautisko militāro misiju – Bosnijas, Kosovas, Irākas un Afganistānas – dalībnieks.

Šai diskusijā runājām par diviem jautājumiem:

  1. Kas ir armija un kāda ir tās loma demokrātiskā valstī?
  2. Kāpēc Latvija piedalās starptautiskajās militārajās misijās?

Armija un tās loma demokrātiskā sabiedrībā

Katrai valstij ir savi bruņotie spēki, kam būtiskākās funkcijas ir:

  1. Valsts aizsardzība – jebkuras valsts bruņoto spēku primārā funkcija, un tās īstenošana vienmēr un jebkādos apstākļos ir galvenā prioritāte.
  2. ārpolitikas instruments bruņotie spēki tiek izmantoti dažādos veidos, lai īstenotu valsts ārpolitiku – gan atbalstot draudzīgas valstis (un ne tikai – arī valstis, kurās notiek kādi nopietni konflikti, kas rada draudus pārējam reģionam vai visai pasaulei, kā, piemēram, šobrīd Mali), gan lai īstenotu sankcijas pret valstīm, kuru uzvedība valstij nepatīk (piemēram, cilvēktiesību pārkāpumi).

Demokrātiskā valstī bruņotie spēki ir pakļauti civilai kontrolei, jo tiem ir potenciāls pārņemt varu un demokrātiju likvidēt. Tas ir galvenais iemesls, kādēļ pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas netiek turpināta pirmskara tradīcija par aizsardzības (jeb kara, apsardzības) ministriem iecelt armijas ģenerāļus – aizsardzības ministra uzdevums ir nodrošināt civilo kontroli pār bruņotajiem spēkiem [1]. Un līdzīgi tas ir visās demokrātiskās valstīs, un neviena valsts, kur militārpersonas ir vienlaikus arī politiskas amatpersonas vai pilda to funkcijas, nav demokrātiska – par piemēru var nosaukt Ēģipti pirms “Arābu pavasara”, Kadāfi Lībiju, u.c. militāras diktatūras.

Demokrātiskā valstī bruņotie spēki neiesaistās kaujas aktivitātēs bez parlamenta lēmuma. Izņēmums ir valsts aizstāvēšana iebrukuma gadījumā – tad automātiski iestājas kara stāvoklis, kad parlamenta, kā arī daudzu likumu darbība tiek apturēta, jeb vairs nav normāla situācija.

Arī starptautiskās militārās misijās valsts bruņotie spēki piedalās tikai ar parlamenta mandātu, un darbojas tā ietvaros.

Kāpēc Latvija piedalās starptautiskajās militārajās misijās?

Šis jautājums interesē daudzus, tādēļ tas arī bija šīs diskusijas centrālais jautājums.

Sen ir pagājuši laiki, kad cilvēki varēja neuztraukties par otrā pasaules malā notiekošo, jo tas viņus neietekmēja. Piemēram, leģiona noslaktēšana kaut kur Vācijas mežos nekādi neiespaidoja dzīvi Romā. Lielākas valstis varēja vispār nepievērst uzmanību pat kaimiņvalstīs notiekošajam.

Mūsdienās visa pasaule ir savstarpēji saistīta, tādēļ procesi vienā valstī ietekmē pārējās. Piemēram, no pilsoņu kara plosītās Sīrijas ik dienu bēgļu gaitās dodas ap 5’000 cilvēku [2], un, pēc ANO aplēsēm, līdz šā gada jūnijam to kopējais skaits sasniegšot 1,1 miljonu [3]. Tas tieši ietekmē valstis, uz kurām šie cilvēki dodas – tām ir jānodrošina viņiem patvērums, turklāt Sīrijas armija bēgļus vajā pat pāri valsts robežai un apšauda bēgļu nometnes.

Pēc Kadāfi gāšanas Lībijā bija brīvi pieejams liels daudzums ieroču. Daļa no šī vāji kontrolētā arsenāla nonāca tuaregu seperātistu rokās otrpus robežai ar Mali, un tas tiem deva iespēju sākt jaunu sacelšanos, kā rezultātā šīs valsts ziemeļu daļu ilgu laiku kontrolēja islama ekstrēmisti. Bez ANO sankcionētas Francijas un Rietumāfrikas valstu iejaukšanās 2012. gada 11. decembrī, iespējams, visa Mali jau būtu islama ekstrēmistu kontrolē. [4]

Somālijā vairāk kā divdesmit gadus ilgais pilsoņu karš, sausums un bads, un nozīmīga kuģu ceļa tuvums radījis tajā labvēlīgu augsni pirātismam, un pirātu gūstā nonāk arī Latvijas pilsoņi.

Dažādas teroristiskas organizācijas, piemēram, “Al-Qaeda”, atbalstošas valdības dod patvērumu šo organizāciju dalībniekiem, ļauj tām veidot treniņnometnes, kur tiek apmācīti teroristi un plānoti terora akti. Un 11. septembris ir pierādījis, ka teroristi spēj īstenot jebko, ko vēlas, ja netiek laicīgi apturēti.

Efektīvākais veids, kā novērst terora aktus, ir uzbrukt teroristiem to bāzes vietās, neitralizēt vadītājus un operāciju plānotājus, likvidēt treniņnometnes, kā arī mazināt tos atbalstošo valstu skaitu, galējas nepieciešamības gadījumā, kad to nevar panākt ne diplomātiskā ceļā, ne ar ekonomiskām sankcijām, pielietojot militāru spēku. Ikviena valsts, kas atbalsta teroristiskas organizācijas un kurā vara pieder reliģiskiem ekstrēmistiem, rada draudus visai pasaulei.

Latvijas pilsoņi strādā uz kuģiem, kas kuģo pa visu pasauli, dodas tūrisma braucienos, veic brīvprātīgo darbu, strādā un mācās visā pasaulē, tādēļ mūsu valsts ir ieinteresēta, lai tā būtu pēc iespējas drošāka. Un mūsdienu pasaulē neitralitāte nav risinājums, jo plānojot un īstenojot 11. septembra terora aktus, “Al-Qaeda” nedomāja par to, kādu valstu pilsoņi varētu būt nolaupītajās lidmašīnās un sagrautajos “Dvīņu torņos”. Pat ja Latvija būtu neitrāla, nebūtu NATO dalībvalsts un nepiedalītos starptautiskajās misijās, mūsu pilsoņiem būtu tik pat liels risks kļūt par teroristu vai pirātu upuriem, taču mūsu dalība NATO būtiski mazina daudzus citus riskus, kā dēļ šajās misijās ievainoto un kritušo Latvijas karavīru upuri atmaksājas ar uzviju.

Dalība starptautiskajās militārajās misijās ir Latvijas ieguldījums globālās drošības situācijas uzlabošanā, tādējādi nodrošinot savu pilsoņu drošību ārpus valsts robežām, kā arī valsts drošību, jo palīdzot sabiedrotajiem, nodrošinām, ka tie atbalstīs mūs, kad mums to vajadzēs.

This entry was posted in Sabiedrība and tagged , , , , , , , . Bookmark the permalink.

2 Responses to Kāda ir Latvijas drošības politika? | VJO diskusija ar Druvi Kleinu

  1. varabungas says:

    “Pēc Kadāfi gāšanas Lībijā bija brīvi pieejams liels daudzums ieroču. Daļa no šī vāji kontrolētā arsenāla nonāca tuaregu seperātistu rokās otrpus robežai ar Mali,”
    raksts acīmredzot paredzets jaunsargiem, jo tikai vini var norādīt autoram, ka Mali nerobežojas ar Lībiju.
    http://lv.wikipedia.org/wiki/L%C4%ABbija

    • Paldies par aizrādījumu, patiesi esmu šai rakstā pieļāvis kļūdu – Mali nerobežojas ar Lībiju.
      Tomēr tas nemaina lietas būtību 2 iemeslu dēļ:
      1) reģiona ģeogrāfija – tas ir Sahāras tuksnesis, un valstu robežas šeit ir tikai kartē, līdz ar to netraucē pārvietoties, īpaši tad, ja to apsargāšana ir n-reižu mazāk svarīga par revolūciju;
      2) tuaregi dzīvo gan Lībijā, gan Mali, kā arī Alžīrijā, Nigerā un Burkinafaso, kā redzams šai kartē, turklāt tā ir nomadu tauta, kas valstu robežas neatzīst.

Uzraksti savu viedokli