https://www.google.com/maps/d/u/0/embed?mid=1DYw2vt3MkhqMtQDkYHNmKUgk3js&w=640&h=480
29. jūlijā es dodos ceļā uz ASV, Konektikutas štata pilsētu Ņūheivenu (New Haven), lai piedalītos GLOBE* ikgadējā konferencē. Tas ir iespējams pateicoties GLOBE koordinācijas centram, kas apmaksā konferences dalības maksu un ceļu (kopā 1312.20 €). Taču tas nāk kopā ar zināmiem sarežģījumiem – tā kā šīs izmaksas tiek segtas no ASV valsts budžeta līdzekļiem, jāizvēlas reiss, kas atbilst Fly America Act prasībām, jāaizpilda speciāla veidlapa, un tas viss jāuztic tūrisma aģentūrai, kas šo tēmu pazīst. Un tā Carlson Wagonlit Travel aģente ļoti profesionāli noskaidroja vēlamā ceļojuma detaļas, sagatavoja trīs piedāvājumus un pēc mana apstiprinājuma nopirka izdevīgāko no tiem, kā arī sniedza noderīgus padomus par dažādām niansēm, ko vajadzētu ņemt vērā. Un šodien mans ceļš sākas.
Plkst. 4:00 mostos no nepilnu četru stundu miega un pēc vieglām brokastīm ap plkst. 5 dodos uz lidostu. Bez nopietnas aizķeršanās drošības kontrolē plkst. 7:25 ar airBaltic reisu BT 601 dodos uz Briseli. Tur dodos uz United Airlines reisu UA 998, ar ko man paredzēts doties uz Ņuārku (Newark). Pēc ilgstošas gaidīšanas neizprotami lēnā rindā atklājas, ka mani vairs nevar iereģistrēt lidojumam, jo lidmašīnā vairs nav vietas. Es nebiju reģistrējies iepriekš internetā un airBaltic Rīgas lidostā nevarēja piereģistrēt mani šim lidojumam. Aviokompānijas pārstāve tā vietā man nokārtoja lidojumu caur Minheni ar Lufthansa, un es devos cauri visai lidostai uz otru termināli.
Plkst. 13:15 ar reisu LH 2287 dodos 1 stundu un 15 minūtes ilgā ceļā uz Minheni, no turienes plkst. 15:40 ar reisu LH 0412 dodos vairāk kā 8 stundas ilgā lidojumā uz Ņuārku. Tā laikā paēdu pusdienas (iekļautas biļetes cenā) un izklaidējos, priekšējā sēdekļa atzveltnē iebūvētajā skārienjutīgajā ekrānā sekojot līdzi lidojuma maršrutam, spēlējot spēlītes un gandrīz noskatoties multfilmu par Madagaskaras pingvīniem.
Plkst. 18:40 (pēc Ņujorkas laika) ierodos Newark Liberty lidostā. Tur gaidu savu bagāžu, un nevarēdams to sagaidīt dodos uz Lufthansa klientu apkalpošanas centru. Skaidroju, ka esmu pazaudējis savu bagāžu, kurp dodos un kur esmu bijis, un lidsabiedrības pārstāves noskaidro, ka mana bagāža ir palikusi Briselē. Manā vārdā aizpilda pieteikumu par pazaudētu bagāžu, iedod man šādiem gadījumiem paredzēto rezerves komplektu (Overnight Kit) ar pamata higiēnas piederumiem, un es dodos meklēt vilcienu tālākajam ceļam.
AmTrain vilciens uz Ņūheivenu, uz kuru bija nopirkta biļete, ir aizbraucis divas stundas pirms manas ierašanās lidostā. Dodos ar AirTrain jeb vieglu viensliedes vilcienu uz lidostas dzelzceļa staciju un no turienes ar vilcienu uz Ņujorkas Pensilvānijas staciju (Pennsilvania Station jeb Penn Station). Atrodu AmTrak biļešu kasi, tur man paskaidro, ka no šīs stacijas uz Ņūheivenu šodien neviens vilciens vairs neiet un ka man jādodas uz Grand Central Terminal jeb Ņujorkas centrālo staciju, kā tā tiek dēvēta GoogeMaps latviskajā versijā, (patiesībā Ņujorkā nav viena centrālā stacija, kur satiktos visi maršruti). Ap plkst. 23 “Pizza Hut” ēstuvē paēdu vakariņas un dodos meklēt savu tālāko ceļu.
Mēģinu orientēties AmTrak kasiera dotajās rakstiskajās norādēs, stacijas un transporta tīkla plānojumā, pēc pusstundas atmetu tam ar roku un prasu padomu pirmajam sastaptajam policistam. Viņš iesaka iet uz metro un pa 1. līniju braukt 1 pieturu, taču es aizbraucu nepareizajā virzienā un, kad to saprotu, esmu aizbraucis līdz Christopher Street Station. Kartē atrodu man nepieciešamo maršrutu, izeju uz ielas, tur “Drogas” tipa veikalā, kas vēl strādā šai vēlajā stundā (arī Ņujorkā jau ir sācies 30. jūlijs), nopērku čipsu paku un samainu 20 USD banknoti sīknaudā, lai varētu papildināt iepriekš Pensilvānijas stacijā nopirkto metro viedbiļeti, noskaidroju, kā tikt stacijā uz man nepieciešamo virzienu, un dodos uz Times Square staciju. Tur pārkāpju citā metro, un beidzot nonāku Grand Central Terminal. Un pārsteigumā par grezno dekorējumu, man atkaras žoklis. Nepaspēju to nofotografēt, nopērku biļeti uz Ņūheivenu divas minūtes pirms vilciena atiešanas un skriešus dodos uz to.
Pulkstenis nu jau rāda pāri 1:00, taču vilciens ir pārsteidzoši pilns. Izgājis cauri vairākiem vagoniem, atrodu brīvu vietu līdzās kādam sirmam kungam, kurš jokojot nopurpina, ka vēlējies, lai blakus apsēžas kāda skaista sieviete. Atvainojos, ka sagrauju viņa cerības. Īsā sarunā, kas sākas ar viņa jautājumu – no kurienes es esmu, jo esot manāms, ka angļu valoda man nav dzimtā -, noskaidrojas, ka viņš zina, kur ir Latvija un Baltijas valstis, atšķir mūs no lietuviešiem, un ir vispārīgs priekšstats par mūsu reģiona ģeopolitisko situāciju. Saku, ka esmu par to pārsteigts. Tad viņš izkāpj savā pieturā un es turpinu savu ceļu vēl apmēram pusstundu, vienatnē cīnīdamies par palikšanu nomodā. Klausos vilciena vadītāja grūti saprotamajos paziņojumos par pieturām, skatos ārā pa logu un mēģinu saskatīt pieturu nosaukumus, līdz sasniedzu New Haven Union Station, kas izrādās ir vilciena galapunkts.
Pilsētas tukšajās ielās atrodu savu caur AirBNB rezervēto naktsmītni, iekārtojos savā istabā un ap plkst. 3:30 dodos gulēt. Esmu bijis nomodā 30 stundas.
Turpinājums sekos…
Bet viena lieta, ko no šī mācīties – ja vien tiek piedāvāta iespēja reģistrēties ceļojumam iepriekš aviokompānijas tīmekļa vietnē, tā noteikti ir jāizmanto. Tas aiztaupa daudzas problēmas.