Ikviens cilvēks jāvērtē pēc viņa darbiem

Aizvadītajā 2014. gadā viens no nozīmīgākajiem Latvijas publiskās telpas saviļņojumiem bija ārlietu ministra Edgara Rinkēviča “iznākšana no skapja”. Manuprāt, šis notikums ir svarīgs ar to, ka ir nozīmīgs grūdiens Latvijai virzienā uz sabiedrību, kas pieņem ikvienu cilvēku tādu, kāds viņš ir, un vērtē pēc paveiktajiem darbiem.

Rinkēvičs ir strādājis ārlietu ministra amatā vairāk kā trīs gadus – kopš iepriekšējām, 11. Saeimas vēlēšanām -, un darījis to ļoti labi. Viena no spilgtākajām epizodēm viņa darbībā, neapšaubāmi, ir trīs Kremļa galma mākslinieku un propagandas dalībnieku iekļaušana Latvijai nevēlamo personu sarakstā, bet daudz nozīmīgākas ir publiski nemanāmākās vizītes dažādās valstīs, veicinot ekonomisko sadarbību, dažādājot tirdzniecības partneru loku, kā arī strādājot pie citām mūsu valstij svarīgām iniciatīvām un koordinējot valsts ārpolitiku. To vēlētāji šajās, 12. Saeimas vēlēšanās novērtēja ar 28’257 plusiņiem.

Sers Eltons Džonss ir izcils mūziķis. Ar viņa daiļradi es iepazinos jau bērnībā, kad par seksualitāti vispār neko nezināju un man tā arī nemaz neinteresēja. Kad uzzināju par viņa homoseksualitāti – aptuveni 18 gadu vecumā jeb pietiekami vēlu -, manu viedokli par viņu tas nemainīja.

Abos šajos gadījumos, gan Edgara Rinkēviča, gan sera Eltona Džona, seksuālajai orientācijai nav nekāda nozīme. Nozīme ir vienīgi darbam ārlietu ministra amatā un muzikālajai daiļradei.

Seksuālo orientāciju cilvēks nevar izvēlēties, tāpat kā dzimumu, ādas, matu un acu krāsu, tautību. Ar to piedzimst. Es neizvēlējos to, ka man patīk sievietes, un nevaru izvēlēties just šādu patiku pret vīriešiem. Šai gadījumā vienīgā izvēle cilvēkam ir pieņemt sevi tādu, kāds viņš ir, vai mēģināt iekļauties sabiedrības uzspiestajos rāmjos. Un sabiedrībai tas ir jāpieņem un jāatsakās no rāmjiem atiecībā uz cilvēku privātās dzīves izvēlēm, kuras nerada būtisku kaitējumu vai apdraudējumu viņam pašam, apkārtējiem un sabiedrībai kopumā, kā, piemēram, alkoholisms, smēķēšana, narkotiku lietošana u.c.

Kopš studiju gaitu sākuma es, vērtējot cilvēka personību, neņemu vērā viņa tautību. Nu jau kādu laiku šādā aspektā man ir vienaldzīga arī cilvēka seksuālā orientācija. Tāpat kā ādas krāsa un tautība, arī tas, ko un kā cilvēks dara savā guļamistabā (ja vien par to nav pants Krimināllikumā), neietekmē viņa personību – inteliģenci, radošumu, pozitīvās un negatīvās īpašības u.t.t., nedz arī profesionalitāti.

Jau kopš pagājušā gadsimta tiesības tiek piemērotas neatkarīgi no cilvēka dzimuma un ādas krāsas. Tās tiek ierobežotas pēc vecuma – piemēram, balstiesības, tiesības iegādāties un lietot alkoholu un tabakas produktus -, kam ir leģitīms pamats, vai ar tiesas spriedumu, ja cilvēks ir pastrādājis noziegumu. Tāpat kā dzimums, rase un tautība, arī seksuālā orientācija nav pamats cilvēka tiesību ierobežošanai. Tādēļ es pilnībā atbalstu Rinkēviča pausto apņemšanos cīnīties par visu veidu partnerattiecību tiesisko regulējumu.

Rīcībnespēja vai amnēzija | Ir.lv / Foto: Dmitrijs Suļžics, F64

Man personīgi tas nav aktuāli, bet man ir svarīgs princips, kas iegravēts Ministru kabineta sēžu zāles sienā. Tas ir pamatā pilvērtīgai demokrātijai, kas pieņem ikvienu cilvēku tādu, kāds viņš ir, un neierobežo viņa tiesības balstoties uz jelkādām tiesiskā kontekstā nesvarīgām pazīmēm, pie kādām, līdzās rasei, tautībai un dzimumam, ir pieskaitāma arī seksuālā orientācija. Tas ir pamatā sabiedrībai, kurā likuma un tiesas priekšā neviens nav vienlīdzīgāks par citiem.

Domājot par ģimenes veidošanu un bērniem, man ir svarīgi, lai maniem bērniem būtu iespēja dzīvot sabiedrībā, kurā viņiem nav jābaidās būt patiesiem, dzīvot saskaņā ar savu būtību un īstenot savus sapņus.

Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs ir spēris nozīmīgu soli, lai Latvija kļūtu par pilnvērtīgu demokrātiju, kas pieņem ikvienu cilvēku tādu, kāds viņš ir, un vērtē pēc padarītajiem darbiem, nevis tādām nenozīmīgām pazīmēm kā dzimums, rase, tautība un seksuālā orientācija. Mums ir jāierobežo cilvēku privātās dzīves izvēles, kuras rada nopietnu kaitējumu vai apdraudējumu viņiem pašiem, apkārtējiem un sabiedrībai kopumā, nevis tās, kuras nevienam nekādu kaitējumu vai apdraudējumu nerada. Pretējā gadījumā mēs piespiežam cilvēku piemēroties kaut kādiem bezjēdzīgiem rāmjiem, nevis dzīvot saskaņā ar savu būtību, izvirzīt un sasniegt savus mērķus un būt laimīgam. Par patiesu demokrātiju liecina tas, ka ir viens likums un viena taisnība visiem.

This entry was posted in Izglītība, Sabiedrība and tagged , , , , , . Bookmark the permalink.

Uzraksti savu viedokli