Drosme un vara ir nešķiramas draudzenes

Galvenie sāncenši 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanās - Republikāņu partijas kandidāts multimiljonārs Donalds Tramps un Demokrātu partijas kandidāte bijusī Valsts sekretāre uz Pirmā Lēdija Hilarija Klintone.

Galvenie sāncenši 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanās – Republikāņu partijas kandidāts multimiljonārs Donalds Tramps un Demokrātu partijas kandidāte bijusī Valsts sekretāre un Pirmā Lēdija Hilarija Klintone.

Otrdien, 8. novembrī, Amerikas Savienoto valstu pilsoņi par savu prezidentu ievēlēja Republikāņu partijas kandidātu Donaldu Trampu, kura kampaņas retoriku daudzi eksperti vērtē kā populistisku, jo viņš visiem solīja to, ko tie gribēja dzirdēt. Kādēļ amerikāņi par savu līderi izvēlējušies kandidātu bez jebkādas politiskas pieredzes un acīmredzami bez jebkādas sajēgas par politisko sistēmu, nevis kandidāti ar ievērojamu politiskās darbības pieredzi un ievērojami pārāku kompetenci?

Daudzi piesauc populisma vilni, kas pēdējos pāris gados nepieredzēti spēji uzbangojis visā demokrātiskajā pasaulē un kā ietekmē briti nobalsojuši par izstāšanos no Eiropas Savienības, poļi varu deleģējuši populistiskiem atpakaļrāpuļiem, Francijā nopietni diskutē par tādiem idiotismiem kā seju aizsedzoša apģērba aizliegumi, savukārt mēs Saeimā esam ievēlējuši tādus deputātus kā Rupeklis Vulgaris un Tukšmuldoņa Lišķis. Bet kādēļ šobrīd dažādi populisti gūst panākumus?

Mani novērojumi kopš 2010. gada aktīvi piedaloties politikā liecina, ka varas partiju politiķu rīcību nereti vada bailes zaudēt varu. Pat tad, kad vēlētāju deleģētā vara tiek izmantota sabiedrībai akūti nepieciešamu reformu īstenošanai, reformas vienmēr saistās ar risku zaudēt vēlētāju atbalstu, jo kādai sabiedrības daļai tās vienmēr ir sāpīgas. Īpaši tādās visai sabiedrībai kritiski svarīgās jomās kā izglītība, veselības aprūpe, sociālais atbalsts un nodokļi. Tad, īpaši tuvojoties vēlēšanām, tiek domāts par dažādiem manevriem, lai sabiedrības uzmanību novirzītu no šīm reformām, tā vietā, lai pacietīgi skaidrotu reformu mērķus un ilgtermiņa ieguvumus un uzklausītu pretargumentus. Taču politiskie konkurenti visiem spēkiem virza sabiedrības uzmanību atpakaļ uz šīm sāpīgajām reformām, turklāt caur sev izdevīgu prizmu.

ANO emblēma

ANO emblēma

Otrs faktors ir globalizācijas nestās nepieredzēti straujās pārmaiņas sabiedrības dzīvē, kam daudzi nav gatavi, un dabiska pirmā reakcija ir bailes un centieni no tām izvairīties. Un Tramps acīmredzami ir efektīvāk uzrunājis šīs elektorāta bailes un tādēļ uzvarēja. Taču izvairīties no globalizācijas un tās nestajām pārmaiņām nav iespējams. Politiķu uzdevums ir piedāvāt sabiedrībai risinājumus, kā no tām iegūt lielāko iespējamo labumu, vai arī sabiedrība seko populistiem, kas sola šīs pārmaiņas novērst.

Abos gadījumos ir nepieciešama drosme runāt ar cilvēkiem tā, itkā viņi būtu saprātīgi un spējīgi domāt. Drosme atklāti runāt par reformām, kas daudziem ir sāpīgas, taču ir nepieciešamas sabiedrības kopējām interesēm. Drosme uzklausīt kritiku, atzīt kļūdas un samierināties, ja vēlētāji atņem deleģējumu vadīt.

Lāčplēša skulptūra Brīvības piemineklī

Lāčplēša skulptūra Brīvības piemineklī

Šodien mēs atzīmējam Lāčplēša dienu, kad pieminam varoņus, kas mūsu valsts neatkarības labā ziedojuši savas dzīvības kaujas laukā. Pēdējos pāris gados demokrātiskajā pasaulē uzbangojušais populisma vilnis liek secināt, ka ik dienu nepieciešama drosme, lai politiskajos kaujas laukos cīnītos par valsts neatkarības un labklājības nodrošināšanu, kas iespējama tikai ar pārdomātu un izsvērtu politiku, kas balstīta uz rūpīgu un objektīvu reālās situācijas analīzi, nevis ar solījumiem izdarīt neiespējamo.

This entry was posted in Sabiedrība and tagged , , , , , , . Bookmark the permalink.

11 Responses to Drosme un vara ir nešķiramas draudzenes

  1. RedStar7 says:

    Par otro faktoru runājot, man drīzāk šķiet, ka cilvēkiem apriebusies globalizācijas piekritēju populistiskā muldēšana un acīmredzamu problēmu nerisināšana. Trampa uzvara tikai apliecina cik ļoti.

    • Kas ir “globalizācijas piekritējs”? Vai var būt arī Ņūtona likumu piekritējs?
      Globalizācija ir objektīvi notiekošs process, ko mūsu piekrišana vai nepiekrišana neietekmē ne mazākajā mērā. Labākais, ko ar to varam iesākt, ir cik vien iespējams izmantot to savās interesēs.

      • RedStar7 says:

        Teiksim tā – cilvēks, kurš ir aizrāvies ar globalizācijas plusiem un ignorē tās mīnusus.
        Runas, ka neko nevar darīt, izklausās pēc populisma, lai neteiktu skarbāk. Arī nāve ir nenovēršama, bet tas taču nenozīmē, ka tai nevar vai nevajag pretoties.

        Globalizācija nevar pilnībā realizēties. Tā kādreiz neizbēgami apstāsies un sāksies pretēji procesi. Kaut vai tikai tādēļ vien, ka liela cilvēka daļa to negrib. Tāpēc Tramps bija likumsakarīgs. Ja ne šajās, tad nākošajās vēlēšanās noteikti. Arī mums tas būtu jāņem vērā.

        • Formulēšu savu viedokli par globalizāciju vēlāk, tagad divi jautājumi.
          1. Kas, Jūsuprāt, ir globalizācija, tās plusi un mīnusi? Un kas ir tie “pretējie procesi”?
          2. Pārdomām viens citāts no M. Tečeres grāmatas “Statecraft”, par globalizāciju:
          “If you were heed some commentators you would belive that globalisation spells the end of the state as we know it over the centuries. But they are wrong: it does not. What it actually does is to prevent – in some degree – the state from doing things which it should never have been doing in the first place. And that is something rather different. [..] States retain their fundamental importance.”
          Ko šāds visnotaļ pozitīvs Lielbritānijas Konservatīvās partijas līderes vērtējums liecina par globalizāciju? Un ko tas liecina par konservatīvismu?

          Vairākums cilvēku, vismaz Rietumu pasaulē, savu labklājību ieguvuši ļoti lielā mērā pateicoties tieši globalizācijai. Brīdī, kad viņi sapratīs, ka Jūsu pieminēto pretējo procesu dēļ viņi var to zaudēt, kaut vai, piemēram, ceļošana kļūs dārgāka un sarežģītāka, šie procesi momentā apstāsies.

          • RedStar7 says:

            Globalizācija ir process, kurš sasaista ciešāk dažādas ģeogrāfiskas vietas, korporācijas, valstis utml. ar dažādu instrumentu palīdzību. Visvairāk tas atvieglo dzīvi lielākajām finanšu korporācijām un tiem, kuri ar tām ir visciešāk saistīti. Plusi – vienoti normatīvi un nauda atvieglo dažādu operāciju veikšanu. Mīnuss ir tāds, ka globalizācijas ietekmē viss tiek vienādots – valūta, tās darbības principi, dažnedažādi standarti, normatīvi akti utt. Tas būtiski laupa cilvēkiem un valstīm brīvību rīkoties tā, kā tiem pašiem ienāk prātā.

            Pretēji procesi, loģiski, būs tādi, kuri neveicina vai kavē vienotu standartu uztiepšanu visām valstīm vai uzņēmumiem vai indivīdiem.

            Par citātu man nav ko teikt. Manuprāt, tas neko nepaskaidro.

            Ir tāda valsts kā Korejas Tautas demokrātiskā republika, kura konsekventi cenšas norobežoties no ārpasaules, attiecīgi arī no globalizācijas ietekmes. Tūristu vidū ļoti pieprasīta, lai arī ceļojumi uz turieni ir dārgi un tur nedrīkst ne soli novirzīties no ekskursiju maršruta. Tāpēc nav pamata apgalvot, ka globalizācijas beigas būtu tūrisma beigas. Tieši otrādi. Ja atšķirīgākas būs katra valsts savā starpā, jo vairāk tajās būs atšķirīgā ko redzēt, jo vairāk tūristi tās gribēs aplūkot. Tā vārdā mierīgi var pieciest dažādas neērtības.

            • Vienoti standarti daudz vairāk palīdz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, jo lielās korporācijas spēj ļoti veiksmīgi strādāt arī tirgos ar atšķirīgiem standartiem. Piemēram, “Coca-Cola” vai “McDonalds” ir visur par spīti standartu atšķirībām.

              Par vienādošanu gan ir pilnīgas muļķības! Globalizācijai ciešāk savienojot dažādas pasaules vietas, cilvēkiem svarīgāka kļūst identitātes sajūta, kas veicina savas identitātes kopšanu. Tradīcijas attīstās, nevis izzūd, piemēram, Lāčplēša dienas vai 18. novembra pasākumi, arī Ziemassvētkus cilvēki svin pēc mūsu senču tradīcijām.

              Kad vispār valstis un cilvēki ir varējuši rīkoties tā, kā pašiem ienāk prātā? Dažādos laikos un dažādās sabiedrībās ir bijis dažāds individuālās brīvības līmenis, bet tā vienmēr ir bijusi kaut kādā mērā ierobežota, jo dzīvojot sabiedrībā cilvēkam ir jārēķinās ar citiem cilvēkiem. Tas pats attiecas uz valstīm – nekad valstis nav varējušas pilnīgi brīvi darīt visu, kas ienāk prātā, nerēķinoties ar citām valstīm un ar rīcības sekām. Tas, ka mūsdienās globalizācijas dēļ suverēno valstu brīvība būtu ierobežota lielākā mērā nekā iepriekš, nav taisnība.

              Es neteicu, ka globalizācijas beigas būtu beigas tūrismam, bet valstīm vairāk norobežojoties ceļošana kļūtu dārgāka un grūtāka. Piemēram, ja visas Eiropas valstis atjaunotu pilnīgu robežkontroli, kāda bija pirms Šengenas zonas izveides, cik daudz laika prasītu ceļojums uz Vāciju, ieskaitot sagatavošanos, un cik tas izmaksātu?

              • RedStar7 says:

                No jūsu argumentācijas redzu, ka esiet tik dziļi pieķēries tam, ko uzskatiet par patiesību, ka esiet pilnīgi imūns pret jebkādiem argumentiem.
                Ja man kā vēlētājam būtu jāizvēlas starp drusku padumju cilvēku, kurš manī klausās, un gudrāku, kurš manī neklausās, es noteikti izvēlētos pirmo. Un ne es vienīgais. Visu gaišu!

  2. Gulbis says:

    Globalizācija ir amerikanizācija. Ja paši amerikāņi saprot, ka nav vairs labi, tad ir vēl atpakaļceļš. Nevajag pieņemt globalizāciju kā nenovēršamību, Viss ir galvās.

  3. Jānis says:

    Globalizācija diez vai ir iemesls tam, kas notika ASV un Anglijā. Kopš Zemes radīšanas, līdz šim brīdim, katra radība cenšas aizsargāt savu sugu ,reliģiju vai dzīves veidu. IT pieejamība visā pasaulē , kā nūja lapseņu pūznī, ir satracinājusi daudzu pamatvērtības.
    Kaut kādā veidā ir jāaizsargājas no “lapseņu” kodieniem.

    • Piekrītu, ka globalizācija nav tiešs cēlonis Brexit un Trampa uzvarai, bet tās rezultātā, kā Jūs sakāt, cilvēki jūt apdraudējumu savai identitātei. Un populisti kā Tramps un Farāžs, kā arī de Lepēna, to ļoti sekmīgi izmanto. Un tas ir cieši saistīts ar pirmo iemeslu – nespēju komunicēt sāpīgas, bet nepieciešamas reformas, baiļu zaudēt varu dēļ.
      Manuprāt, šim uztraukumam nav pamata, jo iespēja brīvi iepazīt citas kultūras nevis apdraud, bet gan palīdz stiprināt paša identitāti, un skaidrāk definēt katram pašam savu individuālo identitāti. Piemēram, es daudz ceļoju pa Eiropu, pārsvarā darba darīšanās, esmu iepazinis cilvēkus no dažādām kultūrām, un tādēļ daudz skaidrāk saprotu, kas man ir svarīgi, un latviskā identitāte man ir viena no svarīgākajām lietām. Tik pat svarīgi man ir uzlabot savu valsti, pārņemot labāko praksi, ko citas valstis jau ir pārbaudījušas, protams, pielāgojot Latvijas īpatnībām. Globalizācija to atvieglo.

Uzraksti savu viedokli