Angliski pelēkzaļš pavasaris Kumbrijas grāfistē

No 2. līdz 9. maijam es piedalījos Erasmus+ Jaunatnes darbinieku mobilitātes projekta ietvaros organizētā mācību vizītē Dabas pētīšanas centru apvienības (Field Studies Council jeb FSC) vadītā vides izglītības centrā Castle Head, kas atrodas līdzās Grange-Over-Sands pilsētiņai Kumbrijas grāfistē (Cumbria), Anglijas ziemeļrietumos (aptuveni 100 kilometru attālumā no robežas ar Skotiju).

Bērnu Vides skola (BVS), kas organizēja šo projektu, ir nevalstiska organizācija videi un izglītībai, kas izveidota 1989. gadā un strādā skolas un izglītības sistēmas pilnveidošanai, sekmējot vides izglītības iekļaušanu skolā. Un jau kopš 90-to gadu sākuma tai ir laba sadarbība ar FSC.

Field Studies Council, FSC, is an environmental education charity providing informative and enjoyable opportunities for people of all ages and abilities to discover, explore, and understand the environment.

***

FSC ir vides izglītības organizācija, kas ikvienam piedāvā iespējas atklāt, izpētīt un saprast vidi.

http://www.field-studies-council.org/about.aspx

Tā ir dibināta 1943. gadā. 1945. gadā dibināts un 1946. gadā darbu sācis pirmais vides izglītības centrs Flatfordmillā (Flatford Mill), Sufolkā, Anglijas dienvidaustrumos. Šobrīd strādā 17 šādi centri visā Lielbritānijā, 14 no tiem apmeklētājiem piedāvā arī naktsmītnes.

FSC vides izglītības centri piedāvā dažādas āra nodarbību programmas skolēnu, studentu u.c. interesentu grupām, tās pielāgojot katras konkrētas grupas vajadzībām. Tās ir ļoti pieprasītas, jo Lielbritānijas izglītības standarti nosaka skolām noteiktu apjomu mācību vielas, kas jāapgūst āra nodarbībās. Skolas var veidot pašas savas āra nodarbību programmas vai izmantot šādu organizāciju piedāvājumu.

Mēs devāmies uz Castle Head centru mācīties vadīt dažādas āra nodarbības.

Mēs esam 9 cilvēki, kam interesē vides izglītība un kas katrs pa savu ceļu nonākuši BVS. Kristiāna Griķe, projekta vadītāja, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē studē vides zinātnes. Vides zinātnes studē vai ir studējušas arī Ieva Kalka, Laura Marta Arāja (tagad studē etnomuzikoloģiju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā), Līva Liepiņa, Linda Felzenberga. Aigars Antiņš ir ģeologs, Inta Vītoliņa – māksliniece, kas vada savu bērnu mākslas studijuKaspars Bērziņš – mākslinieks, vizuālās mākslas un kultūras vēstures skolotājs un izglītības zinātņu maģistrs. Un mani Tu jau pazīsti 🙂

Dodamies ceļā no Rīgas lidostas

Dodamies ceļā no Rīgas lidostas. No kreisās: es, Kaspars Bērziņš, Linda Felzenberga, Ieva Kalka, Inta Vītoliņa (aizmugurē), Laura Marta Arāja, Līva Liepiņa, Kristiāna Griķe, Aigars Antiņš.

Mūsu ceļojums sākas ar Ryanair reisu no Rīgas uz Mančestru 2. maijā plkst. 22:25. Satiekamies Rīgas lidostā plkst. 21:00, ar krievu valodā runājoša jaunieša palīdzību uzņemam grupas kopbildi, un bez jebkādas aizķeršanās izejam visas kontroles. Kad nonākam pie saviem vārtiem, sākas iekāpšana. Tomēr sanāk gaidīt pie lidmašīnas autobusā, kas 15-20 minūtes never vaļā durvis. Iemesls paliek nezināms.

Pēc pusnakts nonākam Mančestras lidostā, kur jācieš vēl divas gaidīšanas. Vispirms nākas gaidīt bagāžu, un tad vairāk kā pusstundu gaidam taksi, kam mūs jāaizved uz viesnīcu. Nakts otrajā stundā nonākuši Britannia Hotel Manchester Airport un iekārtojušies istabiņās, tomēr sapulcējamies uz tēju ar šprotmaizītēm un BBC One futbola pārraidi fonā.

Izgulējušies, paēduši un gatavi iepazīt Mančestru

Izgulējušies, paēduši un gatavi iepazīt Mančestru

Lietainajā 3. maija agrā rītā, labi izgulējušies un paēduši brokastis, dodamies iepazīt Mančestru, kas sevi lepni dēvē par Industriālās revolūcijas šūpuli. Tieši 19. gadsimtā sākās straujš pilsētas uzplaukums, tai kļūstot par vienu no lielākajiem tekstilrūpniecības centriem pasaulē. To veicināja Liverpūles ostas tuvums, apkārtnē esošās bagātīgās akmeņogļu atradnes un 1825. gadā atklātā pasaulē pirmā pasažieru dzelzceļa līnija starp Mančestru un Liverpūli.

Tādēļ loģiska ir mūsu izvēle visu brīvo laiku veltīt Zinātnes un industrijas muzejam, kura iespaidīgā ekspozīcija vēsta par pilsētas un rūpniecības attīstību ciešā saistībā ar zinātni. Ar autobusu aizbraukuši līdz Pikadilī (Piccadilly) stacijai un bagāžas glabātuvē atstājuši lielos čemodānus, dodamies aptuveni 40 minūtes ilgā gājienā ar kājām uz muzeju, pa ceļam apskatot arī daļu pilsētas centra. Līdz tam arī laiks ir noskaidrojies un visu atlikušo dienu spīd saule.

Muzejā ejam katrs savā virzienā. Divarpus  stundu laikā es izstaigāju divus no pieciem angāriem, apskatot ekspozīcijas par zinātnes un rūpniecības attīstības lomu pilsētas vēsturē, tostarp mančestrieša Džeimsa Preskota Džoula (James Prescott Joule) eksperimentāli pierādīto enerģijas nezūdamības likumu, pasaulē pirmo datoru The Baby un ZETA – Lielbritānijas pirmo lielo eksperimentālo kodolreaktoru, aviācijas u.c. veidu transporta attīstību, par tekstilrūpniecību un dažādām tekstilšķiedrām un to īpašībām, un par dažādiem enerģijas veidiem un to izmantošanas attīstību no muskuļu spēka (zirgu griezts rats) līdz elektroenerģijai un pirmajai elektriskajai lokomotīvei EM1, kā arī iemetu aci muzeja suvenīru veikalā. Citi tikmēr paspēj izskriet visu ekspozīciju.

Muzeja ekspozīcija ir interesants stāsts par rūpniecības attīstību un tās ciešo saistību ar zinātni, ko ilustrē arī konkrēti piemēri – Džoula enerģijas nezūdamības likums veicināja enerģētikas attīstību, rūpniecības attīstībai nozīmīga bijusi arī arvien precīzāku instrumentu attīstība, kā arī dažādie tekstilšķiedru izmantošanas veidi atkarībā no to īpašībām un zinātnes loma to izstrādē un ražošanā. Tas ir interesants gan pieaugušajiem, gan bērniem, ir gan interaktīvi, gan tradicionāli ar acīm skatāmi eksponāti. Iespējams, interesantākais ir daudzie strādājošie mehānismi. Es no tā iznācu ar citādāku priekšstatu par rūpniecības attīstību un Industriālo revolūciju. Ja Tev gadās būt Mančestrā un ir vismaz 3-4 stundas brīva laika, noteikti apmeklē šo muzeju. Tas ir tā vērts! Ieeja ir bez maksas, izņemot atsevišķas īpašās izstādes, (līdzīgi daudziem Anglijas muzejiem) un tas ir pieejams arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem.

Atgriezušies stacijā, izņēmuši bagāžu un paēduši pusdienas, dodamies uz savu vilcienu, kas paredzēts plkst. 15:16, taču kavējas 25 minūtes. Tādēļ nokavējam vilcienu no Lankasteras (Lancaster) uz Grange-Over-Sands un Lankasteras stacijā 20 minūtes gaidām nākamo.

Mančestras Pikadilī stacijā, gaidot savu vilcienu

Mančestras Pikadilī stacijā, gaidot savu vilcienu

Lankasteras stacijā, gaidot vilcienu uz Grange-Over-Sands. Stacijas veikaliņā nopērkama laba kafija un garšīgi angļu čipsi (atšķiras no Ādažu, Lays un Estrella čipšiem).

Lankasteras (Lancaster) stacijā, gaidot vilcienu uz Grange-Over-Sands. Stacijas veikaliņā nopērkama laba kafija un garšīgi angļu čipsi (atšķiras no Ādažu, Lays un Estrella čipšiem).

Grange-Over-Sands stacijā mūs sagaida Castle Head centra vadītājs Pols Bonds (Paul Bond) un ar personīgo auto trīs “porcijās” aizved mūs uz centru, jo centra busiņš, kam bija paredzēts mūs sagaidīt uz iepriekšējo vilcienu, tagad ir aizņemts citā uzdevumā.

Centrā mūs sagaida Bekija (Becki), kas ierāda mūsu telpas centra vecajā ēkā – trīs istabiņas un pulcēšanās vietu pirmā stāva kamīnzālē – un, kad esam iekārtojušies, vada īsā ekskursijā pa centra teritoriju.

Pēc vakariņām dodamies uz 27 kilometru attālumā esošajā Kirkbijlonsdeilas (Kirkby Lonsdale) pilsētiņā notiekošo alus un mūzikas festivālu, kur vērojam vietējos iedzīvotājus un baudām roka un metāla mūziku un kādā Kumbrijas alusdarītavā brūvētu eilu.

Festivāla apmeklētājiem veclaicīgā manierē pavēsta svarīgāko jaunumu karalistē – princeses, troņprinča Viljama un Kembridžas hercogienes Katrīnas meitas, nākšana pasaulē.

Saulainajā pirmdienā, 4. maijā, sākam mācīties. Bet vispirms… brokastis. Kopš iepriekšējām divām vizītēm Anglijā man ļoti patīk tradicionālās angļu brokastis, ko šeit, ar nelielām variācijām, saņemam visas 6 dienas. Tās ietver 3 apceptus kartupeļu biezputras plāceņus, savā sulā vārītu tomātu, ceptas olas (ko vienreiz aizvietoja ļoti vāji vārīta ola), šķiņķi, divas sardeles un augļu sulu, un ir ļoti sātīgas. Meitenēm gan viss šķiet bezgaršīgs, un vismaz uz vārītiem kartupeļiem vienās no vakariņām viņām ir pilnīga taisnība. Visam citam garša ir, lai gan ievērojami vājāka nekā vidējā latvieša garšas kārpiņas ir pieradušas.

Šodien mēs Deiva vadībā dodamies pārgājienā līdz Hampsfelas ceļinieku patvertnei (Hampsfell Hospice), ko 220 metrus augsta kalna virsotnē 1846. gadā uzbūvējis Kartmelas (Cartmel) vikārs kā vietu, kur ceļiniekiem, kas dodas pāri Hampsfelas kalnam pa kādu no vairākām takām, atpūsties un patverties no nemīlīgiem laikapstākļiem.

No patvertnes jumta paveras brīnišķīgs skats uz visām pusēm, un uz tā uzstādītais “kompass” palīdz atrast redzamajā apkārtnē ievērojamākās virsotnes.

Nokāpuši lejā, apskatām Grange-Over-Sands pilsētiņu, iegādājamies suvenīrus, un īsi pirms vakariņām atgriežamies centrā.

Pēc vakariņām daļa no mums – Kristiāna, Laura, Aigars, Kaspars un es – dodamies pastaigā uz 1.33 kilometru jeb, vietējās mērvienībās, akmens sviediena attālumā esošo kalnu, kas redzams no centra. Tur nonākuši, sēžam uz kraujas malas, vērojam Morekambes līci un tieši zem kājām garām braucošos vilcienus, un pļāpājam.

Atpakaļceļā pārrunājam, kā katrs nonācis BVS, jo es ar Kasparu esam pazīstami sen, pie tam pusgadu kopā studējām maģistrantūrā, Kristiāna pievienojās pagājšvasar Kaspara vadītajā bērnu nometnē, savukārt Laura un Aigars mūsu pulkam pievienojušies pirmo reizi.

Otrdienu pavadām centra apkaimē, skotietes Torsas (Tors) vadībā pētot tajā atrodamos mazos radījumus – gan kukaiņus u.c. augsnes virskārtā atrodamas radības, gan grauzējus, ko noķeram ar slazdiem, kā arī spēlējam komandas saliedēšanas spēles, kas rosina domāt par vides problēmām.

Trešdien, 6. maijā, no rīta intensīvi līst. Bet mēs kārtīgi apģērbjamies un kopā ar Torsu braucam pētīt Īas upi (River Eea). Vispirms uzkāpjam kalnā līdz upes iztekai, kur tā ir bradājams strautiņš, un izmēram tās platumu, dziļumu, kritumu un straumes ātrumu. Pēc tam nobraucam lejā uz Kartmelas ciemu, kur tiekot vadītas nodarbības par apdzīvotu vietu ietekmi uz upi. Tur mums ir brīvais laiks, kurā apskatām ciematu un veco Kartmelas priorijas baznīcu, kā arī ciema veikalā nopērkam tā īpašo pudiņu Sticky Toffee, ar ko tas ir ļoti slavens.

Pēcpusdienu mēs pavadām Bowness-on-Windermere pilsētiņā, kur vispirms veidojam savu shematisku nacionālo parku un pēc tam ar dažādiem individuāliem uzdevumiem staigājam apkārt pa pilsētiņu.

Pēc vakariņām es, Inta un Laura izejam pastaigā līdz Morekambes līcim. Izejam no centra ar cerību, ka līcis jau ir tepat netālu, taču vienīgā vieta, kur varam šķērsot dzelzceļa sliedes, kas šķir mūs no līča, ir gājēju tiltiņš gandrīz pie dzelzceļa stacijas (maksāt 1500 mārciņu sodu par sliežu šķērsošanu neatļautā vietā negribam un nevaram).

Ceturtdien, 7. maijā, no rīta ar Sjūzenu (Susan) braucam uz Humphrey Head zemesragu – aptuveni pusstundas brauciena attālumā no centra esošu 53-90 metrus (kā kurā avotā) augstu kaļķakmens klinti, kas iestiepjas apmēram 1 jūdzi Morekambes līcī ziemeļu-dienvidu virzienā. Saskaņā ar Sjūzenas stāstīto leģendu, šeit viduslaikos ticis nogalināts Anglijas pēdējais vilks, un šai apvidū atrodamie sarkanie akmeņi esot tā asinis (patiesībā parasts okers).

Atgriezušies centrā un paēduši pusdienas, veicam komandas saliedēšanas aktivitātes – kāpjam stabā un ejam pa šķēršļu joslu.

Vakarā mēs uzcienājam savus pasniedzējus, Bekiju un Polu ar līdzi paņemtajiem Latvijas ēdieniem – rupjmaizi, medu, šprotēm, zefīriem, ķimeņu sieru, Rīgas Melno balzāmu, upeņu sulu. Viņi izrāda interesi par neparastajiem gardumiem, tai skaitā to nosaukumiem, un saka, ka garšo. Pols jautā, kad ir labākais laiks apmeklēt Latviju, iesakām Līgo svētkus un Ģeoralliju.

Pēc vakariņām aizejam uz Bekijas ieteikto krogu Lindeilā, kur nobaudām citas Kumbrijas alusdarītavas alu (daudz labāku nekā svētdien Kirkbijlonsdeilas festivālā baudītais), novērojam vietējos, kuru vairākums ir pensijas vecumā, un pļāpājam par šo un to (tāpat kā vietējie). Atpakaļ nākam jau melnā tumsā.

Piektdien, 8. maijā, kopā ar Zoī (Zoé) pētām dīķa iemītniekus, kā arī sajūtu spēlēs “izslēdzam” redzi un saasinām pārējās maņas, iejūtoties sikspārņu lomā, un šķēršļu joslā stiprinām komandu.

Šodien mums nodarbības beidzas jau ap plkst. 15, un trīs nemierīgākie – Kristiāna, Aigars un es – dodamies pārgājienā uz aptuveni 5 jūdzes jeb 8 kilometrus attālo Vitbarova (Whitbarrow) kalnu. Jau izejot no centra sāk smidzināt lietus, un ar katru kilometru līst arvien intensīvāk. Rezultātā atgriežamies centrā vēlu vakarā izmirkuši un nokavējuši vakariņas, tomēr nenožēlojam neko. Vakariņu porcijas kolēģi mums ir saglabājuši.

Sestdienas, 9. maija, rītā, sakrāmējuši mantas, pēdējo reizi paēduši sātīgās angļu brokastis un atvadījušies no viesmīlīgajiem centra darbiniekiem, ar autobusu braucam uz Kendalas (Kendal) pilsētu. Tur apmeklējam zemnieku tirdziņu, apskatām pilsētu, iepērkamies. Es tirdziņā, meklēdams kaut ko, ko varētu aizvest mājās un ko mūsu veikalos atrast noteikti nav iespējams, nopērku kādā vietējā maiznīcā ceptu burkānu un siera maizi, un parunāju ar pārdevēju – 12 gadus Kendalā dzīvojošu meksikāni.

Ap plkst. 14:30 satiekamies iepriekš norunātajā tikšanās vietā un ejam uz vilcienu. Ar vilcienu, kurš šoreiz ir laicīgi, 5 minūtēs aizbraucam līdz Oksenholmas Ezeru apgabala (Oxenholme Lake District) stacijai, kur satiekamies ar Polu, kas atvedis mūsu čemodānus, pateicamies par viesmīlību un atvadāmies un kāpjam vilcienā uz Mančestras lidostu. Pēc pusotru stundu ilgā brauciena, eksperimentāli pārbaudot, ka mans čemodāns spēj izturēt manu svaru (jo vilcienā sēdvietu nepietiek), esam klāt.

Mančestras lidosta, informācija par drošības prasībām

Mančestras lidosta, informācija par drošības prasībām

Pēc nelielas maldīšanās atrodam savu termināli, taču šoreiz drošības kontrolēs neiet tik raiti kā šurpceļā. Reģistrējot biļetes dažiem cilvēkiem sava lielā bagāža ir jānes uz rentgena pārbaudi. Aizkavējamies arī drošības kontrolē, jo Ieva ir paņēmusi līdzi rokas bagāžā Šveices armijas nazi, kura asmens gandrīz sasniedz maksimālo atļauto garumu. Drošībnieks aiziet to mērīt, taču atgriežoties atdod to un ļauj iet. Kad Ieva mums pievienojas, pastāstu, kā pats gandrīz zaudēju savu Šveices armijas nazi, ko atpakaļceļā no Tulūzas (Toulouse) biju aizmirsis bikšu kabatā. Kopš tā laika es, lidojot ar lidmašīnu, vai nu neņemu to līdzi, vai arī, kā šoreiz, lieku lielajā bagāžā, kur tas nevar radīt problēmas.

Veiksmīgi izgājuši drošības kontroles, atrodam savus vārtus un gaidām savu iekāpšanu, tikmēr nopērkam kafiju un vēl kaut kādus niekus. Plkst. 17:10 izlidojam un līdz ar saulrietu nolaižamies Rīgas lidostā.

Visi laimīgi atgriezušies mājās

Visi laimīgi atgriezušies mājās

Ceļojums ir iespēja iepazīt citu valsti, atšķirīgu kultūru un domāšanas veidu, un paskatīties uz savu valsti un sabiedrību no malas un labāk saskatīt, ko un kā tajā var uzlabot. Šis ceļojums man palīdzēja labāk saprast daudzas svarīgas lietas par dzīvi. Piemēram, pēc nedēļas atgriežoties pie interneta skaidri saskatīt mūsu publiskajās diskusijās dieži dominējošo neiecietību un necieņu pret citiem. Kā arī – mūsu tūrisma potenciāls, īpaši lauku apvidos, ir, maigi izsakoties, nepilnīgi izmantots – daudzviet par to vispār netiek domāts, lai gan ir milzīgas iespējas. Ir tikai jādomā, kā piesaistīt tūristus, apmierināt viņu vajadzības un vēlmes, un panākt, ka viņi atbrauc vēlreiz un iesaka citiem, un jādara. Bet par to turpinājumā 😉


Noderīgas saites:

This entry was posted in Mani ceļojumi and tagged , , , , , , . Bookmark the permalink.

Uzraksti savu viedokli