25. jūlijā izmantoju izdevību apmeklēt SkeptiCafe pasākumu, kas notika bārā “Greenwood”, Vecrīgā. Par pašu SkeptiCafe vairāk uzzināt var šeit, bet es vēlos dalīties iespaidos par šā lieliskā vakara lekcijām.

Mārtiņš Hiršs par sazvērestības teorijām, kāpēc cilvēki tām tic un kā tās labāk atspēkot.

Pasaulē pastāv simtiem teoriju par milzīga, parasti globāla, mēroga sazvērestību, kuras vaininieki ir neliela, bet varena un ietekmīga cilvēku grupa – elite -, vai cilvēku vidū iefiltrējušies citplanētieši, un tās mērķis ir pakļaut pārējo cilvēci sazvērējušās elites savtīgajām interesēm. Tām ir atšķirīgi akcenti, taču identiski pamatelementi.

Šīs teorijas ir pseidozinātniskas – tām ir ambīcijas uz zinātniskumu, taču nav nekādu zinātniskuma pazīmju.

1. Parasti tās publicētas internetā, nevis atzītos zinātniskos izdevumos.
2. Tās izmanto nepārbaudītu informāciju, tai skaitā baumas.
3. To metodēm ir apšaubāma uzticamība. Viena no populārākajām ir sakarību meklēšana nesaistītu datu mākonī, un jo lielāks šis mākonis, jo vieglāk atrast šādas šķietamas sakarības. Tika minēts piemērs, ka kāds cilvēks romānā “Mobijs Diks” atradis norādes, ka Ļevu Trocki nogalinās 1940. gada 20. augustā ar ledus cirtni.
4. Tās neatsaucas uz zinātniskiem avotiem, parasti uz citām sazvērestības teorijām.
5. Tās izmanto tikai tās apstiprinošus argumentus un ignorē pretargumentus.
6. Izmanto netiešus argumentus.

Tomēr sazvērestības patiesi pastāv, bet tās atšķiras no sazvērestības teorijām ar vairākām būtiskām pazīmēm.

1. Tām ir neliels, lokāls mērogs – tās nekad nav globālas.
2. Tās tiek atmaskotas autoritatīvos medijos, ko vairums cilvēku atzīst par uzticamas informācijas avotiem.

Kā piemēri patiesām sazvērestībām tika minēti Votergeitas skandāls, Gvantanamo līča bāze, ASV izmantotās teroristu pratināšanas metodes, CIP dalība politiskos apvērsumos 20. gs. 50-jos gados.

Kāpēc cilvēki notic sazvērestības teorijām?

Sazvērestības teorijas piedāvā vienkāršu izskaidrojumu pasaulē notiekošajam un, kā tika minēts vēlāk diskusijā, daļai cilvēku tas ir pieņemamāk nekā doma, ka pasaulē valda haoss, ko neviens nekontrolē, un tajā notiekošo nosaka abstraktas likumsakarības.

Vēl viens iemesls ir vēlme atrast – kurš vainīgs pie cilvēka personīgajām problēmām. Tādēļ sazvērestības teorijām biežāk notic cilvēki, kas neuzticas citiem un jūt nedrošību par nākotni – darbu, ienākumiem u.tml.

Ir izpētīts, ka pastāv fenomens, ko sauc “konspiratīvā domāšana” – ja cilvēks tic vienai sazvērestības teorijai, viņš drīzāk noticēs citai nekā cilvēks, kurš šīm teorijām netic.

Vēl interesants ir fakts, ka noticēšanai sazvērestības teorijām nav saistības ar dzimumu un izglītības līmeni – cilvēks sazvērestības teorijām tic vai netic neatkarīgi no tā, vai ir vīrietis vai sieviete, lasītnepratējs vai zinātņu doktors.

Kāpēc tā ir problēma?

Kādēļ sazvērestības teorijas un cilvēku noticēšana tām ir problēma, ar ko vajadzētu cīnīties?

Pirmkārt, tas ir sakropļots un aizspriedumains priekšstats par apkārtējo pasauli, kas mēdz novest pie cilvēka uzvedības radikalizācijas un antisocializācijas, apdraudot apkārtējos.

Otrkārt, tās ir neracionālas un tādēļ kognitīvais strupceļš – cilvēks, tām noticējis, vairs nevēlas iepazīt apkārtējo pasauli, jo maldīgi tic, ka to pazīst labāk nekā citi.

Treškārt, tas ir lielisks līdzeklis populistiskiem politiķiem, ar ko viegli mobilizēt lielas cilvēku masas un tādējādi tikt pie varas. Tas ir bīstami, jo politiķiem, kas izmanto šādas metodes, nav nekāda sakarīga piedāvājuma, bet varu iegūt viņi vēlas vai nu pašas varas dēļ, vai lai īstenotu savtīgus vai kā citādi nelietīgus mērķus.

Kā atspēkot sazvērestības teorijas?

Lekcijā tika minētas vairākas metodes, kā atspēkot sazvērestības teorijas.

Pirmā – mēģināt izskaidrot, kā pasaule patiesībā darbojas, cik tā ir komplicēta un sarežģīta.

Otra, manuprāt, labāka, ir sokratiskā metode – mēģināt ar konkrētiem jautājumiem aizvest cilvēku pie šo teoriju atspēkojuma.

Trešais – piedāvāt informācijas avotus alternatīviem skaidrojumiem. Kā labs piemērs tika minēta interneta lapa, kurā dažādu jomu speciālisti atspēko teorijas par 11. septembra terora aktiem apgalvojumu pēc apgalvojuma.

Ar jebkuru metodi atspēkot sazvērestības teorijas un novērst cilvēku no tām ir ļoti, ļoti grūti, tādēļ nepieciešams pašam daudz izglītoties, kā arī nepieciešama ļoti liela empātija un pacietība.

Kā preventīva metode tika minēta zinātnes popularizēšana – jo plašākam cilvēku lokam zinātne būs pazīstama, jo mazāk cilvēku varētu noticēt sazvērestības teorijām.

Lekcija par loģikas kļūdām

Pēc jautājumu-atbilžu sesijas sākās Mārtiņa Vaivara lekcija par loģiku un loģikas kļūdām.

Sākumā – kas ir loģika? Veids, kā analizēt informāciju, kā arī viens no svarīgākajiem instrumentiem skeptiķa un debatētāja arsenālā. Tas nepieciešams, lai veidotu spēcīgākus argumentus un atrastu trūkumus oponenta argumentos.

Tālāk tika apskatīts, kas ir arguments. Tas tika definēts kā tēze, ko debatētājs vēlas pierādīt, un viena vai vairākas premisas, kas to pierāda.

Argumenti mēdz būt deduktīvi un induktīvi.

Deduktīvie ir – ja P, tad Q. P, tātad Q. (P = premisa, Q = tēze). Tie ir patiesību saglabājoši, statiski.

Savukārt induktīvie argumenti ir: “Balstoties uz P1, P2…, Q”, jeb tie balstās uz visiem pieejamajiem argumentiem. Atšķirībā no deduktīvajiem argumentiem, tie ir mainīgi – ja mainās pierādījumi, mainās arī pats arguments. Piemēram – šobrīd nav pierādījumu, ka homoseksualitāte ir slimība, bet, parādoties pietiekamam daudzumam šādu pierādījumu, homoseksualitāti atzīs par slimību.

Cilvēki savā argumentācijā bieži vien pieļauj loģikas kļūdas, un izplatītākās ir šādas:

1. Arguments par oponentu personīgi, nevis viņa argumentiem. Piemērs, kas tika minēts – kādā ekonomikas forumā viens no dalībniekiem esot ieradies šortos, un vienā brīdī viņa oponents uz to norādījis kā nekompetences pazīmi. Tas balstās uz subjektīvu pieņēmumu par kompetences pazīmēm un neatspēko argumentus.
2. “Salmu vīrs” – nespējot atspēkot oponenta argumentu, tas tiek radikalizēts, izveidojot argumentu, ko oponents nav lietojis, un tad atspēkots. Piemēram, diskusijā par miesas sodiem kā bērnu audzināšanas līdzekli viens dalībnieks izsaka argumentu, ka pēriens šad tad ir vajadzīgs, bet oponents to atspēko, runājot par to, kādas sekas būs šādai nemitīgai, brutālai sišanai.
3. Ar iepriekšējo saistīta arī pāriešana uz citu tēmu, kad nevar vairs atspēkot oponenta argumentus.
4. Korelācijas uzdošana par cēloni – ja pastāv sakarība starp “x” un “y”, apgalvo, ka “x” ir cēlonis “y”, kas ne vienmēr tā arī ir. Vienai lietai var būt saistība ar daudzām citām, tādēļ ir grūti noteikt – kas kam ir cēlonis.
5. Atsaukšanās uz autoritāti, tradīciju, popularitāti.
   • Autoritāte: “Pols Krūgmans, Nobela prēmijas laureāts ekonomikā, saka, ka Latvijai jādevalvē lats, tādēļ jādevalvē lats.” Kāpēc Krūgmans iesaka devalvāciju? Kādus argumentus lieto? Atsaukšanās uz autoritāti nav arguments, tā vietā lietot šīs autoritātes argumentus un atsaukties uz viņu kā autoru.
   • Tradīcija: “Mēs tā esam darījuši simtiem gadu.” Šāds arguments nostrādās tad, ja tiks minēts iemesls, kāpēc simtiem gadu ir darīts tā un ne savādāk, bet vienkārši atsaucoties uz to, ka simtiem gadu tā ir darīts – nav arguments.
   • Popularitāte: “Visi (daudzi) izvēlas šo mašīnu, tātad tā ir laba.” Iemeslu, kādēļ noteikts cilvēku skaits kaut ko izvēlas (šai gadījumā, mašīnu), ir daudz, starp tiem ir arī sociālekonomiskie iemesli, kas bieži vien ir pat svarīgāki par kvalitāti, kā arī pieejamās informācijas apjoms un alternatīvas.
6. Arguments ar kļūdu – argumenta atspēkojums, norādot uz kļūdainu premisu. Kļūdaina premisa vēl nenozīmē, ka visa argumentācija ir nepareiza.

Kā mācīties?

Lekcijas beigu daļā tika norādīts, ka šī viena lekcija nav padarījusi tās klausītājus par izciliem debatētājiem, jo loģikas kļūdu atpazīšana ir praktiska prasme, ko var apgūt nevis lekcijās, bet praksē.

Ir divi veidi, kā mācīties.

Pirmais, piedalīties debašu turnīros, kur ir svarīgi pašam nepieļaut minētās loģikas kļūdas un pamanīt tās oponenta argumentos.

Otrais – veidot sev apkārt sociālo vidi, kurā ir pieņemami aizrādīt otram par loģikas kļūdām.

Vēl tika ieteikti divi lekciju kursi internetā – “Coursera” un Oksfordas universitātes tiešsaistes kursi.

Turpmākās diskusijas kļuva arvien neformālākas un notika mazāk skaidrā prātā :-)