2012. gada svarīgākie notikumi Latvijas politikā

Gadumija tradicionāli ir laiks, kad tiek izvērtēts aizvadītais gads. Šai laikā visi plašsaziņas līdzekļi veido gada svarīgāko notikumu apskatus (piemēram, TV3), daļa no tiem arī piedāvā iespēju lasītājiem ietekmēt šo sarakstu (Delfi.lv gada notikumu tops).

Arī es apkopoju, manuprāt, svarīgākos notikumus Latvijas politikā nule aizvadītajā gadā.

Jaunā NEPLP

Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome

Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome

2. februārī Saeima ievēlēja jauno Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi (NEPLP). Uz 5 amata vietām pieteicās 41 kandidāts, tādēļ atbildīgā Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija nolēma kandidātus atlasīt divās kārtās. Uz 2. kārtu tika izvirzīti 17 kandidāti, to vērtēšanā tika uzaicinātas plašsaziņas līdzekļu, izglītības, kultūras, zinātnes un cilvēktiesību jomu nevalstiskās organizācijas. Rezultātā apstiprināšanai Saiemas sēdē izvirzīja 5 kandidātus:

  •  filmu un raidījumu studijas “Mistrus Media” vadītāju Gintu Grūbi,
  • “Turības” Komunikācijas zinātņu katedras vadītāju Aināru Dimantu,
  • “Latvijas Vēstneša” portāla nozares redaktori Aiju Duļevsku-Cālīti,
  • SIA “Vesta LK” mārketinga un sabiedrisko attiecību projektu vadītāju Daini Mjartānu
  • Anša Epnera filmu studijas “AVE” producentu, operatoru un režisoru Ivaru Zviedri,

ko Saeima arī apstiprināja. Turklāt tā pirmo reizi tika ievēlēta atklātā balsojumā, kas bija iespējams pateicoties iepriekš pieņemtajiem Saeimas Kārtības ruļļa grozījumiem.

Šī gada laikā jaunā NEPLP sākusi darbu pie jauna sabiedriskā medija koncepcijas, iesaistot vairāk nekā 200 ekspertus, kā arī organizēja diskusijas par sabiedriskā medija nākotni. Tā arī ar konstruktīviem priekšlikumiem piedalījusies jaunā priekšvēlēšanu aģitācijas regulējuma, kas paredz samazināt politiskās reklāmas televīzijā un palielināt publisko priekšvēlēšanu debašu skaitu un  tiešo kandidātu-vēlētāju kontaktu, izstrādē.

Turklāt šai NEPLP nav gadījušās problēmas ar horizontālo taimkodu, un viss liecina, ka tādu arī nebūs.

Valodas referendums

18. februārī notika tautas nobalsošana par Vladimira Lindermana vadītās

Līdzība starp Lindermanu un velnu – FOTO | Puaro.lv

biedrības “Par dzimto valodu” rosinātajiem Satversmes grozījumiem, kas būtu noteikuši, ka Latvijā ir divas valsts valodas – latviešu un krievu. Nobalsošanā piedalījās 71,13% vēlētāju un no tiem 74,8% nobalsoja “Pret” (tas ir 53,19% vēlētāju), paužot pārliecinošu noraidījumu šādai iespējai. Dažos novados balsojums “Pret” bija ļoti tuvu 100% [1].

30 Saeimas deputāti centās referendumu apturēt, prasot Satversmes tiesai (ST) vērtēt vairāku Referendumu likuma normu atbilstību Satversmei un atcelt Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) lēmumu šo referendumu izsludināt. ST vērtēja Saeimas deputātu apstrīdētās likuma normas, bet CVK lēmumu neatcēla. 19. decembrī ST pieņēma lēmumu lietas izskatīšanu izbeigt, par ko eksperti saka, ka ST neesot atbildējusi uz tai uzdotajiem jautājumiem.

Es atceros, ka gaidīju ST lēmumu ar bažām par to, ka varētu notikt sliktākais, kas šai situācijā iespējams – ST atliek referendumu līdz galīgajam lēmumam, un pa to laiku ir neskaidrība par to, vai referendums notiks, turpinās neauglīgās un bezjēdzīgās debates par divu valsts valodu iespējamību/neiespējamību Latvijā, un beigās tautai zūd interese par to un referenduma rezultāts, ja tas notiek, ir savādāks – nelabvēlīgāks turpmākai Latvijas valstiskuma aizstāvēšanai. Un jutos atvieglots un gandarīts, kad ST nolēma referendumu neatcelt, jo biju pārliecināts, ka tam ir jānotiek. Ja lēmumu noraidīt ideju par vairākām valsts valodām būtu pieņēmuši politiķi vai juristi, saglabātos iespēja to apstrīdēt un šo ideju pēc kāda laika atkal aktualizēt. Bet, tā kā to noraidīja tauta, turklāt ļoti pārliecinoši, šādu iespēju vairs nav.

Šis notikums Latvijas politikā ir nozīmīgs tāpēc, ka pierādīja divas lietas:

  • Latvijas tauta ir spējīga mobilizēties brīžos, kad tas ir svarīgi, un aizstāvēt savu valsti, tās pamatvērtības;
  • esošais tautas likumdošanas iniciatīvu normatīvais regulējums bija nepilnīgs, nedodot iespējas kontrolēt aģitāciju un ar to saistīto finansējumu.

Grozījumi Referendumu likumā

Foto: DELFI

Lai labotu Valodas referenduma izgaismotās nepilnības tautas likumdošanas iniciatīvu regulējumā, apmēram pusgadu Saeima strādāja pie grozījumiem likumā “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu”. Pēc tam, kad sākotnējo likumprojektu Valsts prezidents divas reizes nosūtīja atpakaļ otrreizējai caurlūkošanai, Saeima 8. novembrī pieņēma grozījumus likumā, kas nosaka:

  • līdz 2015. gadam likumprojekta iniciatoriem pašiem jāsavāc 30’000 vēlētāju paraksti, bet sākot no 2015. gada – visu 10% vēlētāju paraksti;
  • tiks paplašinātas parakstu vākšanas iespējas, tai skaitā parakstus varēs vākt arī internetā;
  • līdz 2015. gadam Ministru kabinets izstrādā tehniskās un drošības prasības parakstu vākšanas tiešsaistes sistēmai un nosaka institūciju, kas kontrolēs to ievērošanu;
  • parakstu vākšanas kārtību, izveidojot un CVK reģistrējot iniciatīvas grupu un 12 mēnešu laikā savācot vismaz 10% vēlētāju parakstu un šai laikā tos apliecinot;
  • aģitācijas un tās finansējuma ierobežojumus un kontroli.

[2]

Šis ir, manuprāt, viens no aizvadītā gada svarīgākajiem notikumiem, jo šie grozījumi Referendumu likumā ir nepieciešami, taču tiem bijusi liela pretestība no Saeimas opozīcijas, kā arī neatkarīgo ekspertu puses (žurnāla “Ir” komentētājs Aivars Ozoliņš tos pat nodēvējis par referendumus likvidējošiem).

Mani nav pārliecinājuši argumenti, ka pēc jaunās kārtības noorganizēt referendumus nebūšot iespējams. Pastāstīšu, kāpēc.

Sākotnēji, līdz grozījumiem 90-to gadu sākumā, likumprojekta iniciatoriem pašiem bija jāsavāc 1’000 vēlētāju paraksti, pārējos vāca CVK. Starpkaru periodā vairāk savākt arī nebija iespējams tīri fiziski, jo gandrīz vienīgais transporta līdzeklis tolaik bija zirga pajūgs. 90-to gadu sākumā situācija bija būtiski mainījusies – ceļu un dzelzceļa tīkls jau pārklāja visu Latvijas teritoriju, automašīnu arī bija krietni vairāk nekā starpkaru periodā, kad tās bija ļoti jauns izgudrojums, un daudz dārgākas, kā arī bija attīstījušās sakaru tehnoloģijas. Un šo iemeslu dēļ Saeima nolēma parakstu, kas jāsavāc iniciatoriem pašiem, skaitu desmitkāršot.

Mūsdienās vairāk kā pusei Latvijas iedzīvotāju ir pieejams internets, darījumu kārtošana inernetbankā kļuvusi par pašsaprotamu lietu, un arī iedzīvotāju turība ir ievērojami pieaugusi.

Turklāt referendums vairs nav vienīgā iespēja tautai paust savu likumdošanas iniciatīvu – kopš 2011. gada darbojas portāls “Mana balss”, un 11. Saeima ir pieņēmusi šā portāla veidotāju virzīto likumu par kolektīvo iesniegumu, kas dod iespēju 10’000 vēlētāju iesniegt Saeimai izskatīšanai viņus interesējošu jautājumu.

Un pretēji kritizētāju apgalvojumiem, šie grozījumi demokrātiju tieši stiprina. Jo demokrātija, pēc definīcijas, ir politiskā sistēma, kurā kārtību nosaka vairākums, respektējot mazākuma neaizskaramās tiesības (to absolūto minimumu definē ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija). Faktiski šobrīd Latvijā pastāv mazākuma diktatūra, jo 10’000 cilvēku, kas ir mazāk par vienu procentu vēlētāju un nekādi nereprezentē tautu (!), var ierosināt tērēt 0,5-1,5 miljonus latu sabiedrības kopējo līdzekļu tam, lai pārbaudītu, vai pārējie atbalsta kādu ideju, pat nemaz necerot, ka tā rezultāts izpaudīsies likuma pieņemšanā. Šie likuma grozījumi nosaka, ka absolūti mazākais mazākums, kas var izvirzīt kādu jautājumu likumdošanas procesam, ir Satversmē definētā viena desmitā daļa vēlētāju.

Fiskālā disciplīna

2. martā 25 Eiropas Savienības dalībvalstu vadītāji parakstīja Līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā” (Fiskālās disciplīnas līgumu), kas nosaka ierobežojumus valsts budžeta deficītam un valsts parādam, liekot valstīm atbildīgāk plānot savus budžetus un novēršot bezatbildīgu tēriņu iespējas, nostiprina valstu ekonomisko politiku koordināciju un uzlabo eirozonas pārvaldību.

15. novembrī Saeima pieņēma likumu “Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2013. – 2015.gadam”, kas nosaka prioritātes valsts ikgadējo budžetu plānošanai 2013.-2015. gadam, kā arī nosaka fiskālās politikas prioritātes ikgadējā, vidējā termiņa budžeta un ar to saistīto lēmumu pieņemšanai:

1) fiskālās disciplīnas nodrošināšana;

2) uz ekonomikas izaugsmi vērsta nodokļu politika;

3) fiskālās līdzsvarotības principa nodrošināšana  vispārējā valdības līmenī.

[3]

Šāds likums Latvijā tiek pieņemts pirmo reizi, kaut arī tas ir nozīmīgs valsts finanšu plānošanai ilgtermiņā.

Saeima kopš 2011. gada 15. decembra skata Fiskālās disciplīnas likumu, kura “mērķis ir nodrošināt ilgtspējīgu valsts attīstību, makroekonomisko stabilitāti un samazināt tautsaimniecības ievainojamību ārējo satricinājumu rezultātā” (likumprojekta 1. pants). Šim stāstam beigas gaidāmas šajā gadā, kad Saeima to pieņems 3. lasījumā.

Šie trīs notikumi nostiprina Latvijā atbildīgu budžeta politiku un nodrošina, ka turpmāk valsts budžets būs stabils pamats valsts ekonomiskajai attīstībai, un ir novērsta 2008.-2009. gada krīzes atkārtošanās iespējamība.

Rail Baltica, sašķidrinātās gāzes terminālis un Visaginas AES

Ātrvilcienu maršruta “Rail Baltica” projekts

2012. gads pagāja, Baltijas valstīm diskutējot par trim lieliem un svarīgiem satiksmes un enerģētikas infrastruktūras projektiem:

  • ātrgaitas dzelzceļa līniju “Rail Baltica”, kas savienotu Baltijas valstis ar Eiropu;
  • sašķidrinātās gāzes termināli – iespēja diversificēt gāzes piegādes;
  • Visaginas atomelektrostaciju.

“Rail Baltica” ir viens no Transeiropas transporta tīklu (Trans-European Transport Networks, TEN-T) prioritārajiem projektiem, kura mērķis ir savienot Baltijas valstis ar Eiropas dzelzceļa tīkliem, stiprināt reģiona integrāciju. Tas dotu iespēju ātri un ērti aizbraukt ar vilcienu (videi draudzīgāko un ekonomiskāko sauszemes transporta līdzekli) uz Rietumeiropu, kas šobrīd nav iespējams (toties var aizbraukt uz Krieviju un Baltkrieviju). Protams, tam pretojas grupējumi, kam interesē Latvijas noturēšana Krievijas ietekmes sfērā.

Baltijas valstis jau pirms vairākiem gadiem vienojās kopīgi būvēt sašķidrinātās gāzes termināli (SGT), kas dotu iespēju dažādot dabasgāzes piegāžu avotus, tādējādi mazinot atkarību no Krievijas monopola “Gazprom”. Taču šis projekts ir ekonomiski pārāk izdevīgs, lai Latvija, Lietuva un Igaunija spētu vienoties par tā atrašanās vietu. Pagājušajā gadā kā šķīrējtiesnesis iesaistījās Eiropas Komisija, kas pasūtīja pētījumu par piemērotāko vietu SGT. Tās piesaistītie konsultanti secināja, ka piemērotākā vieta terminālim esot Igaunija.

2012. gads pagāja arī diskusijās par plānoto atomelektrostacijas (AES) būvniecību Visaginā, Lietuvā. Gads iesākās ar Latvijas Zaļās partijas protestu (4 cilvēku kopskaitā) pret Latvijas iesaistīšanos šai projektā. Gada nogalē Lietuvā, paralēli Seima vēlēšanām, notika konsultatīvais referendums par Visaginas AES, kurā vairākums piedalījušos balsoja “Pret”, un tagad tās liktenis ir atkarīgs no jaunās Lietuvas valdības.

Šis projekts Baltijas valstīm ir svarīgs gan energoneatkarības dēļ, gan reģiona kodoldrošības dēļ. Par jaunas AES būvniecību mūsu reģionā ir paziņojušas gan Krievija (Kaliņingradā), gan Baltkrievija, kas nozīmē, ka mūsu reģionā AES būs, neatkarīgi no tā, vai to vēlamies vai nē. Jautājums tikai – vai tā būs celta un tiks ekspluatēta atbilstoši ES drošības prasībām un izmantojot modernas tehnoloģijas (AES būvēs Japānas kompānija “Hitachi”), vai tai būs Černobiļas potenciāls.

Vilcienu iepirkums un fotoradari

Aizvadītajā gadā “avarēja” divi vērienīgi projekti: jaunu pasažieru vilcienu iepirkums un “fotoradaru sāga”.

Vairākus gadus norisinājās, un vairākas reizes tika apstrīdēts, “Pasažieru vilciena” (PV) iepirkuma konkurs par jaunu pasažieru vilcienu piegādi, kurā galu galā uzvarēja spāņu kompānijas CAF un Rīgas Vagonu rūpnīcas (RVR) kopējais pieteikums, kas paredzēja jaunos vilcienus pēc spāņu tehnoloģijas

Manabalss.lv

būvēt RVR. Taču pēc iepirkuma noslēgšanās PV piedāvāja no iepirkuma nolikuma būtiski atšķirīgu līgumu, kam nepiekrita ne valdība, ne projekta līdzfinansētājs Eiropas Savienība. PV valde tika atlaista un tās vietā (diskutablā veidā) iecelta jauna, kuras uzdevums – “izstrēbt ievārīto putru”. Šā gada sākumā Satiksmes ministrija lūdza prokuratūrai vērtēt bijušās PV valdes darbu.

2011. gadā tika parakstīts līgums ar “Vitronic” par 160 stacionāro un pārvietojamo fotoradaru uzstādīšanu uz Latvijas ceļiem, lai uzlabotu braukšanas ātruma kontroli un, līdz ar to, satiksmes drošību. Līgums paredzēja, ka “Vitronic” (kas šai laikā pat vairākkārt mainīja nosaukumu) fotoradarus uzstāda un apkalpo, par to saņemot 30% no ar tiem iekasētajām sodanaudām. “Vitronic” nespēja līgumā noteiktajos termiņos uzstādīt paredzētos stacionāros fotoradarus, mobilo fotoradaru izvietošana raisīja šaubas par to izmantošanas mērķiem, kaut arī Valsts policija un Iekšlietu ministrija vairākkārt skaidroja, ka tikai tā plānojot radaru izvietošanu, vadoties pēc datiem par satiksmes bīstamību un pārmērīga ātruma izraisītu traģisku satiksmes negadījumu biežumu, un to stingri kontrolējot. Tomēr gada nogalē līgums ar “Vitronic” tika lauzts, un kopš 16. decembra fotoradari uz Latvijas ceļiem nestrādā. Valdība lēmusi izsludināt jaunu iepirkuma konkursu, šoreiz fotoradarus pērkot pašai.

Rīgas domes “dīvainie” darījumi

Foto: apollo.lv

Šogad atklājās, ka no 25’000 Rīgas domes darbinieku kāds noteikti ir negodīgs un tiks pieķerts, pārkāpjam likumu. Notika divi skaļi skandāli, kas apliecināja, ka Rīgas domes koalīcijai korupcijas novēršana un godīga, tiesiska un caurspīdīga pašvaldības saimniecības pārvaldīšana ir “kaķim zem astes”.

Septembrī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) sāka kriminālprocesu saistībā ar iespējamajām Rīgas domes Dzīvokļu pārvaldes amatpersonu koruptīvajām darbībām, un tās rezultātā aizturēja pārvaldes vadītāju Āriju Stabiņu un vēl vairākas tās amatpersonas. Izmeklēšanas laikā atklājies, ka kukuļi esot pieprasīti ilgstoši. Savukārt Domes Mājokļu un vides departamenta, kura struktūrvienība ir Dzīvokļu pārvalde, vadītājs Anatolijs Aļeksejenko (GKR), kurš “neko nezinot” par viņa padoto ilgstošām un sistemātiskām koruptīvām darbībām, amatu saglabāja.

Septembra sākumā atklājās, ka pašvaldības uzņēmuma Rīgas Nami valde uzņēmuma brīvos līdzekļus ieguldījusi riskantos valūtas maiņas darījumos, izmantojot starpniekfirmas “Zeus” pakalpojumus, kuru rezultātā trīs gadu laikā pazuduši ap 4,8 miljoni latu, no tiem pusi nebūšot iespējams atgūt. Valsts policija aizturēja atstādinātos uzņēmuma valdes locekļus Kārli Kavacu un Almeru Ludviku, par bezdarbību tiesā iesūdzēti vēl divi uzņēmuma valdes locekļi, to skaitā bijušais Tautas partijas biedrs Mareks Segliņš. [4]

Korupcija un tamlīdzīgas lietas attiecas uz visiem, arī tiem, kas ir pietiekami godīgi, lai no tām turētos cik iespējams tālu. Situācijā, kad amatpersonas var netraucēti rīkoties ar tām uzticētajiem līdzekļiem kā vien ienāk prātā, tie tiek iztērēti ne tam, kam tie paredzēti un rezultātā nepietiek līdzekļu, piemēram, komunālo pakalpojumu nodrošināšanai, un to tarifi tiek paaugstināti.

Eiropas Savienības daudzgadu budžets 2014.-2020. gadam

Aizvadītā gada novembrī sākās sarunas par Eiropas Savienības

Foto: AP/Scanpix

budžetu nākamajiem septiņiem gadiem – 2014.-2020. gadam. Pirmais dalībvalstu līderu sammits, kurā bija paredzēts vienoties par to, vai budžeta izdevumu summa palielināsies, paliks nemainīga vai samazināsies salīdzinājumā ar pašreizējā budžeta izdevumiem, 23. novembrī beidzās bez rezultāta.

Latvijai šīs sarunas ir nozīmīgas tādēļ, ka tās mērķis ir panākt lielākus tiešmaksājumus mūsu zemniekiem un vismaz saglabāt pašreizējā apmērā mums pienākošos kohēzijas finansējumu. Un Latvijas prasības solījuši atbalstīt lielākās daļas pārējo dalībvalstu līderu.

Roberta Ķīļa reformu idejas augstākajā izglītībā

Šis gads tika aizvadīts diskusijās un debatēs par jaunā Izglītības un zinātnes ministra

Foto: LETA

Roberta Ķīļa plaša vēriena reformu idejām augstākajā izglītībā un protestiem pret tām, ieskaitot demisijas pieprasījumu.

Šai gadā izglītības jomā patiesi paveikta vienīgi ministrijas struktūras reforma, ar ko ministrs ļoti lepojas, kas ir ļoti populāra (kuram gan nepatīk ierēdņu-liekēžu atlaišana?!), bet ne tuvu nav kvalitatīva. Pēc jaunās struktūras, ministrijā ir 6 departamenti, kur katrā apvienoti no 12 līdz vairākiem desmitiem darbinieku, bez zemāka līmeņa struktūrvienībām, un 2 nodaļas (Personālvadības un Iekšējā audita), kas pakļautas valsts sekretāram, līdz ar to ir augstāk par departamentiem (bet nodaļa ir zemāka līmeņa struktūrvienība).

Gada laikā ministrs piedāvāja vairākas idejas iespējamām reformām augstākajā izglītībā, tomēr tikai 2013. gada 3. janvārī Ministru kabinetā prezentēja reformu plānu [5]. Nevērtējot idejas, šāda secība ir nepareiza. Vispirms ir jāizstrādā plāns: ko, kādā veidā un cik ilgā laikā reformēt un cik tas izmaksās, pamatojums, atsaucoties uz citu valstu un pagātnes pieredzi, izvērtējot, kāda tam varētu būt ilgtermiņa ietekme uz nozari, kā arī ekonomiku un sabiedrību kopumā, un tad ir tas jāpiedāvā apspriešanai nozarē un sabiedrībā.

Šogad tika pabeigts starptautiskais augstākās izglītības programmu izvērtējums, kurā konstatēts, ka nelielai daļai programmu nav nekādu problēmu, lielākajai daļai ir lielākas vai mazākas problēmas, ko lielākā daļa šo augstskolu jau labo vai ir izlabojušas, un neliela daļa programmu ir neperspektīvas un ieteikts tās slēgt (un tajās studenti vairs netiek uzņemti). Taču ministrs ar šo novērtējumu nebija apmierināts un uzdeva ministrijai veikt jaunu, un vēlāk pārmeta starptautiskajam vērtējumam datu viltošanu.

Atklātība Saeimas balsojumos

Foto: Evija Trifanova/LETA

19. janvārī Saeima pieņēma grozījumus Saeimas Kārtības rullī, kas izslēdz aizklātos balsojumus par visām amatpersonām izņemot tās, kuru aizklātu ievēlēšanu paredz Satversme – Valsts prezidentu un Satversmes tiesas tiesnešus. Tāpat ir nodots komisijām Satversmes grozījumu projekts, kas paredz atcelt arī šos aizklātos balsojumus.

Pēdējam Satversmes grozījumu projektam līdzīgs 29. martā tika noraidīts Saskaņas Centra un ZZS negatīva balsojuma dēļ (tā pieņemšanai bija nepieciešams 2/3 deputātu atbalsts), aizbildinoties ar to, ka tajā šī atklātība esot salikta kopā ar deputātu imunitātes mazināšanu.

Aizklāta amatpersonu ievēlēšana (vai neievēlēšana) ir bijusi viens no iemesliem sabiedrības katastrofāli zemajai uzticībai Saeimai un valsts pārvaldei kopumā. Tā iepriekš tikusi izmantota, lai izvairītos no atbildības par vēlētāju uzticētās varas izmantošanu. Un tās nodarītais kaitējums ir daudzkārt lielāks par pozitīvajiem aspektiem (kā iespēja balsot atbilstoši sirdsapziņai, nevis frakcijas disciplīnai).

Šie grozījumi mūs noveduši pie pašreizējās NEPLP, par ko rakstīju sākumā, kā arī devuši vēlētājiem iespēju pārbaudīt – vai deputāta rīcība atbilst viņa vārdiem. Tas arī liek deputātiem skaidrot un pamatot savus lēmumus, komunicēt ar vēlētājiem, kas man, piemēram, šķiet pašsaprotams tautas priekšstāvja tiešais darba pienākums.

Nākotnē tas novērsīs iespēju, ka varētu atkārtoties gadījumi, kad kāds kandidāts netiek ievēlēts par spīti deputātu vairākuma atbalstam, kā notika ar Jāņa Maizīša nepārvēlēšanu ģenerālprokurora amatā.

Demogrāfijas ultimāts

Foto: LETA

19. septembrī, neilgi pirms 2013. gada budžeta iesniegšanas Saeimā, Nacionālā apvienība (Nac.Ap.) pēkšņi pieprasīja atbalstīt apjomīgu demogrāfiskās situācijas uzlabošanas plānu, draudot pretējā gadījumā neatbalstīt budžetu (kas nozīmētu valdības krišanu). Un šī sava plāna nepieciešamību viņi pamatoja ar melīgiem apgalvojumiem, ka koalīcija vispār nedomājot par demogrāfiskās situācijas uzlabošanu, kaut arī tobrīd jau izstrādātajā budžetā bija paredzēts turpmākajos trijos gados demogrāfijas problēmu risināšanai atvēlēt 159 miljonus latu, izvēloties tādus risinājumus kā nodokļu atvieglojumi par apgādībā esošajiem bērniem, pabalstu “griestu” būtiska pacelšana, palielinātas valsts iemaksas pensiju 2. līmenī par nestrādājošajiem vecākiem, un citi pasākumi, lai atbalstītu esošos vecākus un radītu viņiem motivāciju laist pasaulē vēl kādu bērnu, un potenciālos vecākus, kuri ir spējīgi nodrošināt sevi un savus bērnus. Pretstatā Nac.Ap. plānam, kura efekts, ja tāds vispār iespējams, būtu dzimstības pieaugums sociāli nelabvēlīgās ģimenēs, kas bērnus “ražo” alkohola vai narkotiku iegādes finansēšanai.

Tāds ir mans 2012. gada notikumu TOP. Un kuri notikumi, Tavuprāt, bija svarīgākie?

This entry was posted in Ekonomika, Sabiedrība, Vēsture and tagged , . Bookmark the permalink.

Uzraksti savu viedokli